Par kristieša uzturēšanu ticībā līdz galam
Viens no vissvarīgākajiem kristīgas dzīves jautājumiem ir jautājums par kristieša uzturēšanu ticībā līdz galam. Arī pats mūsu Pestītājs mūs aicina pārdomāt šo jautājumu, atgādinot mums patiesību, ka vienīgi “kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mt.10:22; 24:13). Uzsvars šajās Rakstu vietās tiek likts uz darbības vārdu pastāvēt, tātad Kristus vārdi ir nopietns aicinājums Viņa mācekļiem pastāvēt līdz galam.
Šis nopietnais brīdinājums nozīmē, ka daudzi nepastāv ticībā, un tas, savukārt, izraisa svarīgu jautājumu – kā ticīgais var pastāvēt ticībā līdz galam? Atbildot uz šo jautājumu, Svētie Raksti uzsver divus svarīgus faktus:
- Visi, kas pastāv ticībā līdz galam, to spēj vienīgi pateicoties dievišķajai žēlastībai, jeb, citiem vārdiem, uzturēšana kristīgā ticībā ir vienīgi Dieva visvarenās žēlastības darbs.
- Tie, kuri atkrīt no ticības, atkrīt vienīgi savas vainas dēļ, jeb, citiem vārdiem, vienīgais apostāzes cēlonis ir paša cilvēka apzināta Dieva vārda noraidīšana un viņa ļaunprātīga pretošanās Svētā Gara un Dieva vārda darbam.
Šīs patiesības ir jāaizstāv gan no kalvinisma, gan sinergisma.
- Kalvinisms. Kalvinisms uzstājīgi māca, ka tam, kurš reiz ir ticis apveltīts ar ticību, nav iespējams to pazaudēt, pat ja viņš izdara neaptveramus noziegumus (peccata enormia). Tas tiek pamatots ar apgalvojumu, ka, pat ja ticības izpausmes (exercitium fidei) vairs nav vērojamas, pati ticība tomēr vēl pastāv. Kalvins:
“Ir jāpatur prātā, ka lai cik niecīga un vāja šo izredzēto ticība arī nebūtu, tomēr- tā kā Dieva Gars viņiem ir kā droša ķīla un zīmogs, tad no viņu sirdīm nekad nevar tikt izdeldēts šī [zīmoga] iegravējums.”
Mācību par ticības nezūdamību kalvinisti māca tādēļ, lai dzēstu nedrošību, kuru vienkāršs reformātu ticīgais, neticot vispārējai žēlastībai, izjūt attiecībā uz savu žēlastības stāvokli.
Turpretī Luters, kurš atzina vispārējo žēlastību, mācīja arī biblisko doktrīnu par ticības nepastāvību (1.Kor.10:12; Lk.8:13; Jes.1:2). Augsburgas ticības apliecība māca:
“Mūsējie noraida anabaptistus, kuri māca, ka reiz taisnotie nevarot vairs pazaudēt Svēto Garu.”
Tos, kurus uztrauca viņu žēlastības stāvoklis, Luters mierināja ar Dieva žēlīgajiem apsolījumiem Jēzū Kristū, kuri Evaņģēlijā atklāti un sniegti visiem grēciniekiem (Tit.2:11), un nevis ar kādām “pagātnē vai tagadnē piedzīvotām zīmēm, kuras apliecina Kristus klātbūtni cilvēka sirdī,” kā to dara kalvinisti.
Vienīgi Lutera metode ir bibliska, jo Evaņģēlijs ne tikai patiesi mierina visus satrauktos grēciniekus, bet ir arī līdzeklis, ar kura palīdzību tie, kuri ir atkrituši no žēlastības, var tikt atjaunoti ticībā Kristum (Rom.10:17).
Pats par sevi saprotams, ka tie, kas noliedz vispārējo žēlastību, nespēj mierināt izmisušos grēciniekus ar žēlīgajiem Evaņģēlija apsolījumiem. Tā kā viņi māca sevišķo pestīšanu, tad viņi nevar apgalvot, ka Dieva žēlastība patiešām ir domāta ikvienam grēciniekam. Laimīgā kārtā kalvinistu sludinātāji nav īpaši konsekventi un praksē bieži vien ir labāki nekā teorijā.
- Sinergisms. Arī sinergistu mācība par uzturēšanu ir nebibliska. Ja kalvinisti noliedz vispārējo žēlastību, tad sinergisti noliedz pestīšanu vienīgi no žēlastības. Līdz ar to, viņi ir spiesti mudināt grēcinieku pestīšanu vismaz daļēji meklēt savos nopelnos. Sinergistu nostāju vislabāk atspoguļo apgalvojums, kuru tik sparīgi noraida Konkordijas formula, proti, ka “labie darbi ir nepieciešami, lai uzturētu ticību.” Saskaņā ar viņu mācību, gluži tāpat, kā grēciniekam ir jādod savs ieguldījums tajā, lai kļūtu par ticīgu, tāpat viņam ir jālīdzdarbojas arī tajā, lai uzturētu savu ticību. Tādēļ, galu galā, sinergisms, gluži kā kalvinisms, māca, ka ticīga cilvēka kristīgā pārliecība ir atkarīga no viņa sirdī esošiem faktoriem: Kristus klātesamības piedzīvojuma (kalvinisms), labas uzvedības vai labiem darbiem (sinergisms). Tādēļ gan kalvinisms, gan sinergisms piedēvē cilvēkam spējas pastāvēt ticībā līdz galam.
Oponējot šiem maldiem, Raksti apliecina, ka ticīga cilvēka pastāvēšana ticībā ir atkarīga vienīgi no Dieva žēlastības un spēka. Citiem vārdiem, dievišķais monergisms ir spēkā arī attiecībā uz kristieša uzturēšanu ticībā līdz pat viņu pestīšanai (Fil.1:6; 1.Pēt.1:5; Jņ.10:28-30). Tādējādi, Raksti neuztic pestīšanu paša ticīgā vārgajām un nespēcīgajām rokām, bet gan Dieva visvarenajai, uzticamajai rokai (1.Tes.5:24; 2.Tes.3:3).
Lai arī Raksti aicina kristieti “ar bailēm un drebēšanu gādāt par savu pestīšanu,” tie vienlaicīgi arī apliecina, ka pats “Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” (Fil.2:12-13). Šī Rakstu vieta nevar tikt izmantota sinergistu interesēs, jo pēdējais teikums pilnībā izslēdz jebkādas sinergistu pretenzijas.
Saistība starp šiem abiem pantiem ir diezgan skaidra. Pirmajā apustulis uzrunā pašpārliecinātos un vienaldzīgos, kuri ignorē svētdarīšanu; otrajā viņš apsauc farizejiski noskaņotos, kuri savā maldinošajā pašpaļāvībā liek pestīšanai būt atkarīgai no viņu pašu svētošanās spējām. Patiesībā šī pašpaļāvība jeb paštaisnums ir patiesais iemesls, kādēļ ticīgie zaudē savu ticību. Tieši tā no ticības atkrita arī Pēteris, kurš uzskatīja, ka ir spējīgs ticēt dziļāk un būt noturīgāks par pārējiem apustuļiem (Mk.14:29), un pat Tā Kunga piekodinājums nemazināja viņa pašpaļāvību (Mk.14:30). Pēteris atkrita no ticības paša grēcīgās pašpārliecinātības dēļ un vienīgi dievišķā žēlastība viņam ļāva atgūt ticību (Lk.22:32; Jņ.21:15-17). Tādēļ sinergisms, kurš skaidri aizstāv šādu pašpārliecinātību, ir bīstama maldu mācība; tā ir mācība kura, ja tai konsekventi seko, allaž izraisa apostāzi vai noved pie tās. Luters, oponējot sinergismam un aizstāvot dievišķo monergismu, pareizi norādīja, ka pastāvēšana ticība nav atkarīga no cilvēka gribas, bet gan no Dieva uzturošās žēlastības.
Tāpat kā kalvinisms nespēj mierināt ticīgo ar patiesu pārliecību par pestīšanu, tā arī sinergisms nespēj nodrošināt ticīgajam adekvātu pamatu, uz kura viņš varētu droši balstīt savu cerību gūt mūžīgu pestīšanu. Tā vienīgais mierinājums ir paša ticīgā apšaubāmie nopelni. Bet vai cilvēkam, kurš tiem uzticas (1.Kor.4:4)! Patiesībā tas, kurš pestīšanu uztic saviem labajiem darbiem, ir jau atkritis no žēlastības (Gal.5:4) un atrodas zem Dieva lāsta (Gal.3:10). No otras puses, bibliskā patiesība, ka Dieva spēkā mēs tiekam pasargāti ticībā pestīšanai (1.Pēt.1:5), sniedz ticīgajam bagātīgu mierinājumu pat vissmagāko pārbaudījumu laikā, jo viņš zina, ka visuvarenā Dieva rokās viņa pestīšana ir pilnīgi droša. Mācība par pestīšanu vienīgi no žēlastības ne tikai izraisa kristīgo ticību, bet arī stiprina un uztur to.
Daži sinergistu teologi ir apgalvojuši, ka dievišķais spēks un žēlastība patiešām pasargā kristieša ticību no visiem ārējiem faktoriem, taču ne no viņa paša miesas (Meijers, Filipijs). Taču šādam apgalvojumam nav nekāda bibliska pamatojuma. Kad Kristus apliecināja saviem mācekļiem, ka “neviens tās [manas avis] neizraus no manām rokām” (Jņ.10:28-29), šis apsolījums, bez šaubām, attiecās gan uz ārējiem, gan iekšējiem ienaidniekiem. Arī citiem Rakstos sastopamiem apsolījumiem attiecībā uz uzturēšanu ticībā ir vispārējs raksturs (Fil.1:6; 1.Pēt.1:3-5; 5:10; 2.Tes.3:3). Tādēļ kristietis var būt pārliecināts, ka, tāpat kā Dievs ir sagatavojis visu nepieciešamo viņa pestīšanai, tāpat Viņš ir sagatavojis arī visu nepieciešamo tam, lai uzturētu viņu ticībā līdz galam.
Šaubas par pestīšanu rodas vienīgi tad, ja cilvēki sāk jaukt bauslību ar Evaņģēliju, tas ir, ja viņi attiecina Rakstu vietas, kuras ir vērstas pret pašpārliecinātajiem un vienaldzīgajiem (Rom.11:20; 1.Kor.10:12), uz grēkus nožēlojošiem grēciniekiem, kuri savā sirds izmisumā meklē Evaņģēlija mierinājumu (Rom.7:24), vai ja izmisuma pilnas dvēseles tiek aicinātas gūt pārliecību par pestīšanu ar saviem labajiem darbiem. Grēkus nožēlojošiem grēciniekiem, kuriem ir nepieciešams mierinājums, būtu jāuzklausa vienīgi vēsts par Dieva taisnojošo, svētdarošo un uzturošo žēlastību (Mt.11:28; Jes.55:1-3).
Rakstos izteiktie brīdinājumi par atkrišanu (1.Kor.10:12; Rom.11:20-21; Ebr.3:12 utt.), kurus pastiprina reāli piemēri (Sauls, Dēma), nav pretrunā Evaņģēlija sniegtajai svētīgajai pārliecībai, ka Dievs žēlīgi uzturēs kristiešus ticībā līdz galam (Fil.1:6), bet gan drīzāk atbalsta to. Šie brīdinājumi ir daļa no bauslības un tie nedrīkst tikt lietoti, lai anulētu Evaņģēlija apsolījumus. Sv. Pāvils, lai arī viņš apzinājās pastāvošo iespēju kļūt par atkritēju (1.Kor.9:27), tomēr bija pilnībā pārliecināts, ka tiks uzturēts ticībā līdz galam (Rom.8:38-39; 2.Tim.4:7). Dievs ar bauslības starpniecību mūs brīdina no atkrišanas, lai mēs piesargātos no ieslīgšanas vienaldzībā, kura iznīcina pārliecību par pestīšanu, un turētos pie Evaņģēlija, kurš sniedz un uztur pārliecību par pestīšanu.
Evaņģēlijā izteiktā brīnišķā patiesība par kristieša pestīšanas pārliecību neizraisa garīgu lepnumu, bet gan veicina patiesu pazemību un apspiež miesas grēcīgo pašpārliecinātību. Turklāt, pieaugot kristieša pārliecībai par savu pestīšanu, pieaug arī viņa pateicība Deivam, dedzība uz labajiem darbiem, un tā ir tāda svētība, kuru izmisums vai pašpārliecinātība tikai grauj.
Tā kā Dievs ir vēlējies sniegt cilvēkiem savu žēlastību ar žēlastības līdzekļu starpniecību (savu vārdu un sakramentiem). Tādēļ kristiešiem, kuri vēlas saglabāt savu ticību un pārliecību par pestīšanu, ir pastāvīgi jāatrodas savā vissvētākajā vietā – Dieva vārdā, kurā Dievs viņiem piedāvā un nodrošina pastāvīgu žēlastību un spēku, lai Kristū paliktu patiesā ticībā (Rom.1:16; 10:17; Jņ.8:31-32; 51). Dieva vārda pastāvīga un apzinīga studēšana ir jāsavieno arī ar nemitīgām un dedzīgām lūgšanām (Jņ.16:23-24; Mt.26:41; Ef.6:17-18; 1.Tes.5:17), jo Dievs ir apsolījis sniegt savu svētību vienīgi tiem, kuri pastāv lūgšanās (Lk.11:13; Jēk.1:5-6; 4:2).
Runājot par jautājumu: “Kāpēc ne visi ticīgie paliek ticībā?”, kristīgam teologam nav citas atbildes, kā tā, kura ir dota Hoz.13:9. Tie, kuri pastāv ticībā, spēj to vienīgi pateicoties žēlastībai; tiem, kuri atkrīt no ticības, savā apostāzē ir jāvaino vienīgi sevi (neticība; paštaisnums; žēlastības līdzekļu ļaunprātīga ignorēšana vai noraidīšana). Ja tiek pretstatītas divas konkrētas personas, piemēram, Sauls un Dāvids, Jūda un Pēteris, tad kristīgam teologam nākas pazemīgi atzīt, ka šo noslēpumu viņš nespēj izskaidrot, jo paši Raksti nesniedz atbildi uz mokošo jautājumu, kādēļ Sauls krita neticībā, Bet Dāvids nožēloja savus grēkus, kādēļ Jūda izmisumā mira, bet Pēteris tika paglābts no pazušanas.
Konkordijas formula šajā jautājumā sniedz biblisku un vērā ņemamu padomu:
“Kas attiecas uz tiem mūsu diskusijas jautājumiem, kuri pārsniedz šīs robežas, mums kopā ar Pāvilu būtu jāspiež pirksts pie lūpām un jāatceras vārdi: “Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties?” (Rom. 9:20).”
Ieskaties