Augsburgas Ticības apliecības atceres diena

Es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā. [Ps.119:46]

25.jūnijā ir Augsburgas Ticības apliecības atceres diena. Šis dokuments 1530.gadā Augsburgas reihstāgā tika iesniegts ķeizaram. Ar to visai sabiedrībai tika apliecināts un pamatots: mēs, luterāņi, neesam nekādi herētiķi (ķeceri), mēs esam katoliski. Tas nozīmē, ka mūsu nams “uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef.2:20) Šī diena ir arī “Vienprātības grāmatas” (Konkordijas grāmatas) piemiņas diena. Šī grāmata iznāca 1580.gadā un ir mūsu luteriskās Baznīcas apliecinājumu pamatojums Kā jau to izsaka šīs grāmatas nosaukums, Vienprātības grāmatai būtu jāpalīdz saglabāt, respektīvi, atjaunot vienotība luterāņu starpā.

Augsburgas Ticības apliecības moto, kas ievada manu uzrunu, ir 119.psalma vārds (46.pants). Šis Bībeles pants netiek pārāk bieži lietots, taču ir vērts par to nedaudz padomāt. Šis psalma pants pēc liturģiskās kārtības ir introitus, respektīvi, antiphon martiru (svēto mocekļu) pieminas dienās. Martīri pēc attiecīgā grieķu vārda μάρτυς nozīmes nav tikai cietēji un vajātie, kādu vienmēr ir daudz. Martīri kristīgajā izpratnē ir liecinieki, kas paliek pie sava Jēzus Kristus apliecinājuma arī tad, kad viņus vajā un kad viņiem par to jācieš, kā tas aizvien ir bijis kristīgās draudzes vēsturē.

Šis pants par Augsburgas ticības apliecības moto ir izraudzīts pilnīgi apzināti un pamatoti. Tas skaidri parāda, ka runa ir par Kristus apliecinājumu, pie kā jāturas arī tad un tur, kur draud vajāšanas. 1530.gadā šādas briesmas bija visai reālas. Ķeizaram Kārlim Piektajam bija oficiāls pienākums luterāņu nosodījumu īstenot ar pasaulīgās varas līdzekļiem. Vispirms jau tika atcelti no amatiem un sodīti luterisko valstu un pilsētu valdītāji. Šādā veidā valsts vienotības ietvaros bija jānosargā un jāīsteno Baznīcas vienotība. No šī piemēra mums, luterāņiem, būtu jāizdara secinājums un jāatceras, ka Baznīcas vienotība nekad nav jācenšas īstenot vai saglabāt ar pasaulīgiem līdzekļiem un spaidiem.

Šādā kontekstā mēs arī šodien varam secināt: Apliecība nav tikai kaut kāds aizgājušo laiku dokuments, bet gan Kristus apliecinājums, kas ir paredzēts visiem laikiem un ir spēkā visos laikos, un šo liecību ir rosinājis Svētais Gars. Jo “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā.” (1.Kor.12:3) Visi Augsburgas ticības apliecības 28 artikuli tikai tad izprasti pareizi, ja tos vērtē šādā aspektā, proti, kā Kristus apliecinājumu. Augsburgas ticības apliecības ir kristiešu vienotības apliecinājums, kura pamatota Jēzus Kristus personā un darbā.

Bet tam ir gluži praktiskas kon-sekvences apliecības sadraudzei arī mūsdienās. Mums tiek dota iespēja skaidri izšķirt, ko šī Apliecība noraida vai neatzīst kopš Jaunās Derības laikiem līdz mūsdienām pastāv dažādas cilvēku radītas tradīcijas un prasības, kas pretendē uz to, ka tās izpildāmas, ja Baznīca grib būt Baznīca. Varam sastapt jūsmošanu par dažādām harismātiskām kustībām, par dažādām liturģiskām formām, vai arī tiek jaukta konfesionalitāte kā pretenzija un apzīmējums ar konfesiju kā dzīves īstenošanu ticībā. “Vai tad Kristus ir dalīts?” jautā apustulis Pāvils Korintas draudzei, kuru sašķēluši strīdi (1.Kor.1:13). Atbilde var būt tikai rezolūts nē. Tā mēs Augsburgas ticības apliecības ievadā varam lasīt arī šādus vārdus:

“Tāpat kā mēs visi esam pakļauti vienam Kristum un cīnāmies Viņa vadībā, tā arī mēs varētu dzīvot vienā kristīgā Baznīcā vienotībā un vienprātībā”.

Mēs zinām un atkal un atkal sāpīgi pārdzīvojam, ka pastāv konflikti starp Baznīcām un arī pašu Baznīcu iekšienē. Apustulis Pāvils par to saka pat pavisam tieši: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” (1.Kor.11:19) Cīņa starp patieso un neīsto Baznīcu ir, tātad, viena no Baznīcas iezīmēm. Tāda nekādā ziņā nenorisinās tikai šķirtu Baznīcu starpā, bet gan vienmēr vispirms pašā Baznīcas sadraudzē, tāpat kā ikvienā cilvēkā notiek šāda cīņa starp veco un jauno cilvēku — kā kristības sekas (Rom.6-7).

Tādēļ nevienam nevajadzētu iedomāties, ka viņš varētu no šīs cīņas izbēgt, mainot draudzes vai dibinot jaunas. Luters nekad nav izstājies no Baznīcas un nav arī dibinājis nevienu jaunu Baznīcu. Gluži otrādi, viņš ar savām dāvanām un spējām ir cītīgi kalpojis Baznīcai, t.i., savam Kungam Jēzum Kristum. Bet tas, kurš domā, ka var izstāties no Baznīcas, ar to paziņo, ka viņa līdzšinējā Baznīca ar Vārda un Sakramentu pārvaldījumu ir pārstājusi būt Baznīca. Taču lielākoties ir tā, ka šāds cilvēks acīmredzot vispār nezina, kas ir Baznīca, bet savus lēmumus izdara, pamatojoties uz savām tīri cilvēcīgajām simpātijām, antipātijām un interesēm. Šāds separātisms katrā ziņā ir tiešā pretrunā ar luterisko apliecinājumu.

Bet tas, kurš zina, kas ir Baznīca sadraudzībā ar Jēzu Kristu, var — nevis vienaldzīgi, bet ticības paļāvībā — Lutera vārdiem sacīt:

“Ne jau mēs esam tie, kas ir varējuši uzturēt Baznīcu, tie nav bijuši arī mūsu senči, tie nebūs arī mūsu pēcnācēji, bet gan — tas ir bijis Tas, kurš mums saka: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam””.