Ne Dieva bauslība, ne cilvēka darbi sniedz taisnošanas ceļu

Dieva bauslība, šī pati svētākā mācība, tomēr nesniedz cilvēkam taisnošanas ceļu. Vēl vairāk, tā kļūst viņam par šķērsli šajā ceļā. Vēl daudz mazāk to spēj paveikt cilvēka darbi, lai gan, cilvēka dabas iedvesmoti, tie arvien no jauna tiek atkārtoti.

Tas kļūst skaidrs, lasot apustuļa vārdus Vēstulē Romiešiem (3:21): “Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība”. Augustīns savā rakstā “Par Garu un Burtu” to izsaka šādi:

Neatkarīgi no bauslības, tas nozīmē, bez bauslības palīdzības.

Un Vēstulē Romiešiem (5:20) lasām: “Bet bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos” un (7:9): “Kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs.”

Jā, 2. Vēstulē Korintiešiem (3:6) Pāvils saka: “Burts nokauj.” Augustīns saprot to – un šo vārdu izskaidrojums caurvij viņa rakstu “Par Garu un Burtu” gan runājot par likumu vispār, gan arī par svēto Dieva bauslību.

Ja jau svētā, neaptraipītā, patiesā un taisnīgā bauslība, ko Dievs devis kā palīdzību cilvēkam, lai tā ar visu savu spēku apgaismotu un mudinātu viņu uz visu labu, tomēr paveic gluži pretējo, kā gan cilvēks savā paša spēkā, bez kādas palīdzības var tikt vests pie labā? Tas, kas nedara labu ar cita palīdzību, vēl jo mazāk to darīs pats no sevis.

Tādēļ Vēstulē Romiešiem (3:10) apustulis nosauc visus cilvēkus par “nelietīgiem” un “samaitātiem” un saka: “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi.”