Sabats nav domāts cilvēka iegrožošanai

Noklausies šo e-publikāciju

Dažas piezīmes par ārēju sabata svinēšanu un svētīšanu. Šeit ievērosim, ka trešais bauslis no mums pieprasa garīgu attieksmi jebšu tādas rūpes par savu un citu cilvēku dvēselēm, kādas nevar gaidīt no mirušās un aklās pasaules. Tāpēc rūpēties arī par ārēju sabata ievērošanu savā zemē un saimē – tas ir ikviena kristīga un garīga cilvēka pienākums.

Šeit var būt darāmas ļoti dažādas lietas, un tas arvien ir atkarīgs no sabiedrības stāvokļa. Tomēr, ja vien cilvēks rūpējas par Tā Kunga godu, tas arī nāks pie atziņas un apjautīs, kas darāms! Svētīta un laimīga ir tā tauta – gan garīgi, gan miesīgi svētīta -, kas pa īstam ievēro un svētī dusas dienu! “Jo visas tautas un valstis, kas tev negrib kalpot, ies bojā..” (Jes.60:12). Vispirms tev ir jānovērš visi šķēršļi, kas kavē un neļauj svētīt šo svēto dienu, lai tu pats, tavi bērni un kalpi, varētu baudīt Tā Kunga atdusu Viņa vārdos.

Nozīmīga un svarīga ir arī ārēja sabata ievērošana. Proti, ir svarīgi rūpēties, lai netaptu traucēts sabata miers Dievā – lai nebūtu ne tikai klaji grēcīgu lietu kā dzeršana un plītēšana, nelāga sabiedrība un trakulīga izklaide, kas sabatā ir dubultgrēks, bet Tā Kunga dienā pavisam neiederīgas ir arī būtībā nevainīgas lietas, piemēram, darbošanās profesijā, tirgošanās, rēķinu kārtošana, piedauzību lasīšana, nevajadzīga ceļošana.

Ikvienam ir jāiegaumē Kristus sniegtais skaidrojums pret farizeju izkropļoto stingrību, kas sabatā nepieļāva pat nekādus labus darbus! Visu evaņģēlistu apkopotās Kristus runas par sabatu skaidri liecina, ka nepieciešami darbi un mīlestības parādīšana nav nekāds grēks, bet pat kristīgs pienākums, ka palīdzam saviem līdzcilvēkiem ciešanās un nelaimē, kā arī apmeklējam bāriņus un atraitnes viņu bēdās utt.

Tas māca, ka īsts dievkalpojums var būt, piemēram, bērnu pulcināšana ap sevi svētdienas skolā vai slimo, noskumušo vai ieslodzīto apmeklēšana, kas grimuši vientulībā un kam pietrūkst sabata spirdzinājuma. Tādējādi dalāmies ar labumu, ko paši esam saņēmuši, kad mūsu dvēseles ir tikušas dzīvinātas un spirdzinātas. Vienlaikus mēs ar labu sirdsapziņu varam pildīt tādu pasaulīgu darbu, ko nevaram atlikt uz rītdienu, – savas iztikas sagādāšanu.

No Kristus priekšzīmes varam vērot, ka nepieciešamie darbi var būt gan mazi, gan lieli. Pietiekams iemesls ir ne tikai dzīvības glābšana vai uguns grēka dzēšana, bet arī, piemēram, tas, ja cilvēks cieš izsalkumu un slāpes (Mt.12; Lk.13:11-16). Īsi sakot, sabats nav domāts cilvēka iegrožošanai, bet gan cilvēka labumam: “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ” (Mk.2:27). Tikai ikvienam jāuzmanās, lai tas neizmantotu savu brīvību kā ļaunuma apsegu un neizgudrotu aizbildinājumus, kā mēdz teikt: lai tu negrūd savu vērsi bedre sestdienā, lai vilktu laukā svētdienā.

Neaizmirsīsim, kas domāts ar vārdiem “piemini sabata dienu”. Proti, cilvēkam visvairāk ir nepieciešams dievbijīgs prāts, svēts un labprātīgs gars, kas prot svētīt Tā Kunga dienu un ikvienā gadījumā pats saprot, kas jādara vai nav jādara, vai kas tavu tuvāko var apgrēcināt un sniegt tam sliktu piemēru. Visvairāk cilvēkam ir nepieciešams garīgs prāts, lai sarežģītās situācijās tas prastu novērtēt savus darbus un izspriest, kas nodarīs lielāku vai mazāku ļaunumu.

Tā Jaunā Derība māca par jauno un labprātīgo garu, un šajā ziņā nav iespējams iepriekš sniegt kādus īpašus priekšrakstus. Dievs, dāvā mums Savu Svēto Garu! Dod, ka mēs jau laikus mācītos mīlēt un svētīgi lietot Tavā lielajā žēlastībā dāvāto sabata mieru, lai beigās mēs glābti un priecīgi nonāktu mūžīgajā sabata atdusā debesīs! Āmen.