Par sabata svētīšanu

Noklausies šo e-publikāciju

Mūsu Kungs Kristus pavisam skaidri apliecināja samariešu sievai, ka dievkalpošanas ziņā tagad iestājies jauns laikmets: “Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē… Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā” (Jņ.4:21, 23). Tādēļ arī apustuļi Jaunajā Derībā sabata svinēšanai izvēlējās citu dienu, proti, to dienu, kurā Kristus ar augšāmcelšanos no mirušajiem sāka pazudušās cilvēces jaunradīšanu, – tātad svētdienu, ko agrīnās baznīcas laikā dēvēja par Tā Kunga dienu (Atkl.1:10).

Paturēsim prātā, cik stingrs pēc Mozus Bauslības jūdiem bijis sabata bauslis, ka šai dienā tie nav gatavojuši ēst (2.Moz.16:23), pat nav kūruši savās mājās uguni (2.Moz.35:3), un kāds vīrs pat ticis akmeņiem nomētāts, kad sabatā lasījis malku (4.Moz.15:32-36). Savukārt Kristus Saviem mācekļiem ļāva sabatā plūkt vārpas, kādam slimniekam Viņš pavēlēja nest gultu uz mājām un arī pats dziedināja daudz slimo sabata dienā.

Šeit mēs ar savām acīm skaidri ieraugām sabata baušļa izmaiņas, kas bija notikušas Jaunajā Derībā; M. Luters par to saka, ka ārējās lietas un izpausmes attiecas tikai uz jūdiem. Lasot M. Lutera izteikumus par šo tēmu Lielajā katehismā, ir rūpīgi jāievēro vārdi “ārēja svinēšana”, “ārēja atpūta” utt., citādi varētu iedomāties, ka M. Luters sabatu ir uzskatījis par jaunajā derībā neiederīgu, ko viegli varam atspēkot ar abiem viņa katehismiem un visu, ko viņš rakstījis par sabata svētīšanu.

Konkrētie vārdi no M. Lutera Lielā katehisma ir šādi:

“Ārēja svinēšana šai bauslī ir pavēlēta tikai jūdiem, lai tie pārtrauktu visus savus smagos darbus un dusētu, lai atpūstos cilvēki un lopi un tos nenovārdzinātu nepārtraukts darbs.”

Viņš tālāk raksta:

“Tādēļ šis bauslis, burtiskā izpratnē mūs, kristiešus, neskar, jo tā ir pilnīgi ārēja lieta, tāpat visi pārējie priekšraksti Vecajā Derībā, kas saistīti ar īpašām ceremonijām, cilvēkiem, laiku un vietām. No kā visa Kristus mūs ir atbrīvojis.”

Pēc tam, kad M. Luters ir parādījis pareizu sabata svētīšanu, proti, ka tā ir nevis laiskošanās, bet Dieva vārda klausīšanās un pārdomāšana, Dieva slavēšana, gavilēšana un lūgšana, viņš par sabata svētīšanu Jaunajā Derībā saka:

“Bet tas nav saistīts ar īpašu laiku kā jūdiem, kur sabats ir vai nu šī, vai tā diena, jo neviena diena pati par sevi nav labāka par otru un dievkalpojumiem vajadzētu būt ik dienas. Taču, tā kā vairumam tas nav iespējams, tad šim no lūkam vajadzētu izraudzīt vismaz vienu dienu nedēļā. Ja jau no senatnes tam ir nolikta svētdiena, pie tā arī jāpaliek, lai turētos pie vienprātīgas kārtības un ar nevajadzīgiem jautājumiem neradītu nekārtību.” “

Miesīgam prātam šis arguments, ka sabats tiek svinēts svētdienā, varbūt šķiet vājš un nepilnīgs, taču kristieša garīgam prātam tas ir spēcīgs un izšķirošs. Tieši tas atšķir kristīgu sirdi: kad tā apzinās, kas ir labs un lietderīgs, tā tūdaļ pieņem to kā visstingrāko pavēli. Šāda sirds labprāt uzzina sava Kunga prātu un, mīlestības mudināta, grib pildīt visus Viņa baušļus, jā, visu, kas labs un lietderīgs (Rom.13:8-10). Tāda ir Jaunās Derības kārtība, kas nelīdzinās Vecās Derības norādēm par vietām, laikiem, personām un ārējām izpausmēm, bet tā ieraksta mīlestības likumu cilvēku sirdīs, ka viņi ar labprātīgu garu ik reizi apsver un pieņem visu, kas labs, derīgs un veselīgs.

Sabata svētīšanai ir Dieva pavēle, kas nav atcelta, bet gan paša Kristus apzīmogota. Lai arī par Tā Kunga dienas – svētdienas svinēšanu mums nav konkrētas Dieva pavēles, tomēr ir labi un svētīgi šādu vienprātīgu kārtību ievērot un visiem turēt svētu vienu un to pašu dienu, lai izvairītos no piedauzīgas nekārtības, kādas arvien mēdz radīt izmaiņas. Turklāt senajai kārtībai – sabatu svinēt svētdienā mums ir labs pamatojums, ko esam saņēmuši jau no apustuļiem, un pats Kungs Kristus šo dienu mums ir apstiprinājis ar tik varenām zīmēm, ka šajā dienā piepildījis pestīšanas darbu un apzīmogojis to ar Savu augšāmcelšanos no mirušajiem.

Šai pašā dienā Tas Kungs arī iesāka Savu lielo svētdarīšanas darbu virs zemes, kad Vasarsvētku dienā pavisam brīnišķīgā veidā Viņš sūtīja pār mācekļiem Savu Svēto Garu. Tas viss ir īpaši izcēlis un svētījis svētdienu kā svētu dienu, tā ka droši varam teikt: pats Dievs šo dienu mums Jaunajā Derībā ir devis kā patiesu sabata dienu.

Tāda ir mūsu mācība par sabata svinēšanu. Svinēšanas laiks un ārējās izpausmes Jaunajā Derībā ir atstātas brīvai izvēlei, kur pats galvenais ir kārtīgi ievērot būtību, sabata svētīšanu. Dieva griba šai ziņā ir skaidra un līdz pasaules dienu beigām nemainīga – viena nedēļas diena ir jāsvētī.