Nāvessods – Dieva pavēle

Pirmā Dieva pavēle, kas ievieš nāvessodu, Bībelē minēta jau vēstījumā par laiku uzreiz pēc Grēku plūdiem, kad Dievs slēdz Savu derību ar Nou un tiem septiņiem viņa ģimenes locekļiem, kas vienīgie no visa cilvēku dzimuma bija izdzīvojuši plūdos: “Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību: no ikviena zvēra Es to prasīšu un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.” (1.Moz.9:5-6)

Bībeles teksts uzsver, ka Dievs pats ir atriebējs par slepkavību (to parāda četrkārtējais uzsvērums: “Es prasīšu.. Es to prasīšu.. Es to prasīšu .. Es atprasīšu!), taču šai Dieva taisnības prasībai ir jātiek realizētai caur noslepkavotā un slepkavas līdzcilvēkiem, proti, caur sabiedrību, kurai pavēlēts nonāvēt slepkavu (“Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas..”). Nāvessods ir Dieva sods, ko Viņš īsteno ar cilvēku rokām!

Svarīga ir arī piebilde, kas pamato nāves soda pavēli: “.. jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.” Tādējādi Dievs ar nāves sodu aizsargā gan cilvēka dzīvību, gan – kas ir īpaši svarīgi mūsu apskatāmā jautājuma sakarā – arī pašu cilvēcības būtību, kas ir Radītāja dota, cilvēku radot pēc sava tēla.

Teologu un neteologu diskusijās par nāvessodu parasti tiek lietots arguments, ka nāvessods bijis ir tikai Vecajā Derībā, bet uz Jauno Derību tas vairs neattiecoties, jo Jēzus mīlestības bauslis to esot atcēlis. Jāteic, ka Jēzus mīlestības bauslis attiecas uz cilvēka ticības dzīvi un savstarpējām attiecībām ticīgo kopībā, bet negroza un neregulē tiesisko jomu, kas attiecas uz visu cilvēku sabiedrību kopumā.

Ne apustuļi, ne vēlāko laiku baznīca to nekad nav sapratusi citādi. To mēs varam ieraudzīt Svēto Rakstu vietās, kas attiecas uz valsts varu. Piemēram, apustulis Pāvils, mudinādams kristiešus paklausīt tā laika valsts varai, raksta: “Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā [valsts vara] nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.” (Rom.13:4)

Zobens, ko nes valsts vara – Dieva kalpone –, ir nāves rīks. Zobens simboliski parāda, ka valsts varai ir Dieva dota vara arī pār cilvēku dzīvībām, kad tā likumā noteiktā kārtībā soda noziedzniekus, kas izdarījuši īpaši smagus noziegumus. Tā mēs redzam, ka arī Jaunajā Derībā tiek saglabāta nāvessoda pavēle, ko Dievs devis Noam un viņa pēctečiem.

Kristīgajā baznīcā vienmēr ir valdījusi vienprātība šajā jautājumā, tikai atsevišķas sektas mācījušas, ka nāvessods nav pieļaujams. Piemēram, vienā no luterāņu baznīcas ticības apliecībām – Konkordijas formulā – tiek noraidīti tālaika maldi, “ka valdība nevar ar neievainotu sirdsapziņu sodīt ļaundarus ar nāvessodu”.