320. Kuri Dieva Baznīcā ir savu grēku nožēlotāji?


Miroņi nāk

“Savos pārkāpumos bijām miruši.” [Ef.2:5]

Miroņi nāk

Apustuļa vārdi runā par cilvēka dabisko stāvokli. Tie ir īsi, bet ļoti izteiksmīgi vārdi: miruši – “pārkāpumos miruši”. Tie ir dziļi un katastrofāli vārdi, kas apraksta visas grēkākrišanas sekas: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Dzīvība no Dieva ir pazaudēta, un cilvēks ir garīgs līķis. Tā reiz runāja arī pats Kungs Kristus: “Lai miroņi apglabā savus miroņus” [Mt.8:22]. Daudzi saka, ka tie ir smagi vārdi un nenozīmē to, ko parasti izsaka vārds “miris”. Taču nevienam nevajadzētu iedomāties, ka Kungs Kristus te būtu ko pārspīlējis. Mēs redzam, ka šeit lietotajos vārdos Viņš nostāda blakus gan miesīgu, gan garīgu nāvi un runā par divu veidu miroņiem.

Aplūkosim šo lietu uzmanīgāk, un mēs būsim pārsteigti ieraudzīt vārda “miris” nozīmi. Miesīgi miris cilvēks ir atpazīstams pēc tā, ka tas nekādi nereaģē. Viņš neko neredz, nedzird un nejūt. Turklāt tam nav pat visseklākās elpas, lai arī viņam joprojām ir tie paši orgāni, kas dzīvajiem – acis, ausis, mute un plaušas.

Ar garīgi mirušo tas gluži tā nav. Iespējams, ka visi viņa maņu orgāni ir veseli un dzīvi, viņam ir skaidrs prāts, jūtīga sirds, daudz zināšanu, augsti principi, brīnišķi vārdi un darbi. Bet viņam pietrūkst vienas lietas – dzīves Kristū, vienības ar Dievu, izpratnes par Dievu, Viņa gribu, Viņa vārdu un žēlastību. Viņš ļoti labi redz, dzird, domā un jūt visu, kas virs zemes ir uztverams, taču viņš nespēj saņemt neko no Dieva Gara.

Tagad aplūkosim kādu piemēru. Cilvēks lasa, izprot un zināmā mērā tic Dieva vārdam. Tomēr, lasīdams un dzirdēdams Dieva skaidros spriedumus par viņu, tas arvien paliek gaužām mierīgs un netraucēts. Viņš lasa un dzird par Dieva valstību, par Dieva žēlastību un draudzību, par svētīgu vienību ar Dievu, bet tas viņā neizraisa ne mazākās ilgas pēc tā visa – tāpat kā mirušā ķermenī vairs nav dzīvas elpas.

Viņa sirds ir pildīta ar elkiem, ar pasaulīgām un tukšām lietām. Tā ir pilna ar jautājumiem: ko ēdīsim, ko dzersim un ko ģērbsim mugurā? Ko redzēsim, dzirdēsim un baudīsim? Bet Dievs? Ko Viņš grib? Par to cilvēks nerūpējas. Jā, varbūt viņam ir zināma ticība Dieva vārda patiesumam. Varbūt, ka viņš to nekad nav apšaubījis un pat jūt tam iekšēju apliecinājumu.

Dieva vārdā viņš redz un dzird visskaidrāko nosodījumu ikvienam, kas nav dzimis no Dieva, nav piedzimis no jauna. Tomēr nekādu jaunpiedzimšanu viņš sevī nepazīst, un viņš nemaz nebīstas! Bet viņš taču tic Dieva vārdam! Un šai Dieva vārdā viņš redz, dzird un lasa par diviem ceļiem: plato ceļu, kas ved uz pazudināšanu, kur dodas “daudzi”, un šauro ceļu, kas ved dzīvībā, kur dodas tikai “nedaudzi”. Taču nevienu dienu tas neuztraucas par to, uz kura ceļa viņš pats atrodas. Un tomēr viņš uzskata, ka Bībele ir Dieva vārds! Bet kāpēc šis cilvēks nemaz nebaidās? To sauc par “nāvi”. Te mēs saprotam, ko nozīmē vārds ”miris” – “miris grēkos un pārkāpumos”.

Kas cilvēkus vada cauri dzīvei, kad viņi ir garīgi miruši? 2.pantā apustulis saka: jūs “dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos”. Cilvēks peld pa straumi, rīkojas līdzīgi pārējiem, seko pasaulei un valdošajiem tikumiem. Ja pasaule ir rupja, arī viņš ir rupjš. Ja pasaules tikumi ir smalkāki, arī viņš dzīvo smalkāk. Un tas var izpausties dažādos veidos. Taču visos šais veidos viņš arvien pieder pasaulei un platā ceļa gājējiem.

Bet vai pasaule pārvalda pati sevi? Vai tā lemj savu likteni? Apustulis saka – nē. Pasaules gaitu virza “gaisa valsts valdnieks”. Kristus viņu sauc par šīs pasaules valdnieku. Un Tas Kungs katrā ziņā, runājot šos vārdus, nebūs melojis.

Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka pastāv divas garīgas valstības un divi valdnieki, kas cīnās par cilvēku dvēselēm: Kristus un Belials, Miķelis un pūķis, čūska un sievas dzimums, spēcīgais un vēl spēcīgākais. “Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi” [Atkl.12:7]. Karš turpināsies, kamēr vien pastāvēs pasaule. Šīs tumsības valstības pamatā ir meli, slepkavības, grēks un nāve. Kristus saka, ka šīs pasaules valdnieks ir melu tēvs un slepkava no paša sākuma. Un šīs valstības padotie ir vienībā ar kritušajiem eņģeļiem, visiem neticīgajiem cilvēkiem virs zemes un ellē.

Kristus valstības pamatā ir patiesība, žēlastība, taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Un Svētie Raksti saka: “Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati, žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā” [Ps.89:15]. Un šīs valstības iemītnieki ir kopā ar labajiem eņģeļiem, visiem ticīgajiem cilvēkiem virs zemes un debesīs.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.