:: e – BAZNICA ::

Lūgt un pateikties

Lūgšanā, sakot vārdiņu “dod”, mums jāņem vērā tas, ka dienišķā maize ar visu savu plašo labdarības būtību nāk no Dieva vispārīgās mīlestības. Šī vispārīgā mīlestība nozīmē visu redzamo radījumu apgādāšana, sargāšana un glabāšana. Vispārīgā mīlestība pārlāj visus radījumus, neņemto vērā to, vai tie ir Dieva draugi vai ienaidnieki. Šīs mīlestības dēļ Dievs savai saulei liek uzlēkt gan pār labu, gan ļaunu un lietum līt kā pār taisnu, tā netaisnu. Viņš savu svētību izlej arī pār tādu, kas lamājas, lādas, pārkāpj laulību, nododas dzeršanai. Viņš veldzē sīkstuļa druvu tāpat kā dievbijīga cilvēka druvu.

Jā, ārēji Viņš bezdievīgos svētī daudz vairāk nekā savējos. Viņš nabaga Lācaru noliek pie bezdievīga, bagāta vīra durvīm, kuru Viņš bija apveltījis ar laicīgām mantām. Viņš dievbijīgo Ījabu pēc dzīvošanas lielā bagātībā moka ar augoņiem un nabadzību. Viņš sūta savus apustuļus pasaulē kā nabagus, un Viņa vienpiedzimušais Dēls pieņem dāvanas un uzturu no sievām, kuras staigāja tam pakaļ. Daudzreiz liekas, ka Dieva vispārīgā mīlestība ir novērsusies no dievbijīgajiem, bet Kaina bērniem tā dodas pretī smaidīdama, kaut redzams, ka Kaina bērni par to nedz domā, nedz jelkad lūdz. Dieva vispārīgā mīlestība ir kā Jēzus, kad Viņš pabaroja piectūkstoš cilvēku tie Viņu nelūdza un arī nepateicās par šo mīļo dāvanu, un tomēr Viņš tiem to deva. Dieva vispārējā mīlestība negaida uz mūsu lūgšanām. Tā allaž dod dienišķo uzturu visiem kā labiem, tā ļauniem cilvēkiem arī bez lūgšanām. Ja šī mīlestība gaidītu mūsu lūgšanas, tad ļaunie cilvēki nedabūtu neko, bet dievbijīgi saņemtu tikai kādu mazumiņu vien.

Tāpēc nenogursim un nekļūsim kūtri savās lūgšanās, kad pasaule mūs it bieži uzlūko ar nepateicību un nicinājumu! Jo Dieva vispārīgā mīlestība neko nedara par algu un pateicību, bet visu, ko tā dara un dod, tā pasniedz aiz tīras labpatikas un bez atmaksas. Visu, ko Dieva vispārīgā mīlestība cilvēkam sniedz, tā to dara Jēzus Kristus dēļ, kuru tā mīl vairāk par visu citu, kurš ar savu nāvi un līdz nāvei pazemīgo paklausību visai pasaulei no tās pirmās dienas līdz tās pēdējās dienas beigām atkal iemantojis mūžīgās dzīves labklājību. Kristus, šī viena vienīgā taisnā dēļ, visa grēcīgā pasaule saņem savu dienišķo uzturu. Kristus dēļ Visspēcigais Tēvs atdara savu devīgo roku un vēl joprojām ik dienas ar labpatiku pabaro visus, kas dzīvi. Lai gan cilvēku sirdsdomas ir ļaunas no mazām dienām, Kristus dēļ Viņš ir apsolījis, ka sēšana un pļaušana nemitēsies, kamēr vien pastāvēs šī vecā zeme, un to Viņš visā pilnībā līdz šai dienai ir piepildījis. Lūk, kā no Dieva žēlastības caur viena cilvēka pilnību daudzi nabagie kļūst bagāti!

Pasaule noniecina Dieva dāvanas

Pasaule gan to visu zina un dzird, bet tas viņu tomēr nepiespiež lūgt un pateikties. Pasaule ir pielīdzināma nerātniem bērniem, kurus audzina bezdievīgi vecāki. Tie bez lūgšanas un pateikšanās ņem, rauj un tērē visu, ko ierauga, it kā tam visam tā vajadzētu būt. Tāpat arī pasaule ņem no mīļā Dieva dienišķo maizi kā nopelnīto algu, ko Dievs savai radībai būtu parādā. Pasaules bērni dienišķo maizi uzskata par ļoti niecīgu dāvanu. Tāds cilvēks, kam vairāk nav pie rokas, kā vien dienišķā maizīte, viņu acīs ir nevērtīgs un necienījams. Bet Dieva bērni tā nedomā. Tiem ir sava Tēva bauslis, kas pavēl lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Tie zina, ka visas labās dāvanas nāk no mīļā, bagātā gaismas Tēva, tāpēc viņi dienišķo maizīti uzskata par augstu un vērtīgu dāvanu. Tā viņiem ir ļoti cienījama un augsta manta, pēc kā tas Visaugstākais un Svētais pavēl lūgt. Un katra no svētās lūgšanas septiņām lūgšanām ir ļoti sirsnīgas lūgšanas vērta, jo tas Kungs pats to savai draudzei ir pavēlējis lūgt. Tāpēc visi dievbijīgi cilvēki dienišķo maizi uzskata par svētumu un lūdz pēc tās labprāt un dedzīgi. Viņi arī no daudzām un dažādām dzīves līdzībām un zīmēm redz un nojauš, cik augsta un dārga manta ir šī mīļā dienišķā maizīte. Kas gan ir cilvēks savā drošajā mājoklī, ja viņam trūkst dienišķās maizes? Ko cilvēkam līdz muižas, mājas, lauki un tīrumi, ja mīļais Dievs nedod augšanai labvēlīgu laiku? Ko dod zelts, sudrabs un dārgas mantas, ja žēlīgais Dievs liedz pasaules nicināto un apsmādēto maizes kumosiņu? Kurš cilvēks drīkst lielīties to es pats ar savu spēku esmu nopelnījis? Tas cilvēks, kura rocība ir maza, kuram dienišķā maizīte jāmeklē ar sūriem sviedriem un rūgtām bēdām, un arī tad ne vienmēr izdodas to atrast, tas gan saprot, cik dārga ir šī zelta dāvana, cik neizsakāmi augsta manta, cik tūkstošreiz dārgāks par tīru zeltu ir viens vienīgs sauss maizes kumosiņš! Ak, žēlīgais Tēvs! Tam, kuram trūkst šīs dārgās mantas un šīs Dieva zelta dāvanas vairs nav, ar ko uzturēt savus miesas spēkus, tam arī viņa dvēseles žēlastības laiks strauji sarūk, un ar lielu ātrumu tuvojas nāve un tiesa. Tāpēc tādam cilvēkam, un arī mums visiem, ir jālūdz. Jālūdz ne tikai par sevi, bet par visiem grēciniekiem: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Redzi, mīļā dvēsele, cik varens un plašs šinī lūgšanā ir vārdiņa “dod” saturs!

Par dienišķo maizi ir jāpateicas

Īsts kristīgs cilvēks ne vien atzīst to, ka pēc dienišķās maizes ir jālūdz, bet arī to, ka par izlūgtu un saņemtu maizīti ir no sirds jāpateicas, jo tā patiesi ir pateicības vērta. Tāda dārga Dieva dāvana, kurai mēs neliedzam savas sirsnīgās lūgšanas, ir arī mūsu sirsnīgākās pateicības vērta. Mēs nesaņemam dienišķo maizi tikai tāpēc, lai tā mums būtu, bet gan lai mēs slavētu Dievu, kas žēlastībā mums to dāvinājis. Būsim pateicīgi tai mīļajai, devīgajai rokai, mūsu žēlīgajam Debesu Tēvam! Lūk, tas ir šīs lūgšanas īstais saturs! Patiesi, mīļās dvēseles, nupat ir vislielākā vajadzība sirsnīgi pateikties tam mīļajam Devējam. Kaut arī vēl daudziem cilvēkiem ir labs ieradums pirms ēšanas un pēc ēšanas sacīt pateicības lūgšanas, nereti tāda īsta lūgšanas gara tomēr pietrūkst. Viss notiek tikai ar lūpām, ieraduma pēc. Diemžēl tādas lūgšanas, kuras ņēmējam nenāk no sirds dziļumiem, nevar arī piekļūt Devēja sirdij, un Vissvētākā priekšā tās kļūst par neģēlīgām pulgošanām. Daudzi lūdz tikai tad, kad viņu nospiež kāda ļoti liela vajadzība, bet, kad cilvēku nomāc vajadzība, viņam vairs neizdodas noturēt lūgšanu uz īstā ceļa. Tās nomaldās un Palīgu nemaz nesasniedz. Tāpēc būsim nomodā un lūgsim vienmēr iekams mūs nomāc bēdas un trūkums! Bet mums arī jāslavē un jāpateicas Tam, kas mums no savas žēlastības dāvinājis visu labu. Par palīdzību esam priecīgi, bet cik bieži aizmirstam Palīgam pateikties! Lai ar mums tas tā nenotiktu, mums allaž jālūdz un jāpateicas! Ja tā darīsim no visas sirds un visa spēka, ja būsim pieraduši lūgt un pateikties tā, ka arī vislielākajā nepieciešamībā un vajadzībās mūsu lūgšanas nenovirzīsies greizi, bet atradīs Palīgu, tad arī pie mums piepildīsies svētie vārdi: “Piesauc mani bēdu laikā, Es tevi gribu izglābt, un tev būs mani slavēt!” Ak žēlīgais Dievs! Neviens kauns nav lielāks par nepateicības kaunu. Apžēlojies par mums, nabaga grēcīgajiem cilvēkiem, neļauj virs zemes apklust pateicības skaņām, bet palīdzi, lai mūsu slavas dziesmas atskan, pat raudot visrūgtākās asaras! Atjauno mūsu vājās sirdis, lai tās atzīst Tavu lielo labdarību un saprot tās bezgalīgo vērtību!

Bieži ir tā, ka, mudināti uz pateicību, mēs tomēr paliekam dusmu, kurnēšanas, sūdzību un niknuma pilni. Jo dievbijīgos, šķiet, ļoti kaitina tas, ka bezdievjiem viss izdodas veiksmīgi, ka tie, tā sakot, sēž laimes mātes klēpī pilnībā un bagātībā, bet dievbijīgiem viss viņu čaklums, izmanīgums, uzticība un darbošanās neko īpašu neatnes. Visi viņu pūliņi un strādīgums ir kā Kaina upuris, ko žēlīgais Dievs uzlūkoja ar dusmu pilnu vaigu. Cik daudzi vēl šodien saka tā: es esmu no visa spēka lūdzis un ne nieka neesmu iesācis, pirms neesmu lūgšanās meklējis tā Kunga palīdzību, un tomēr viss paliek kā bijis. Arī tēva un mātes svētība, ko saņēma Jēkabs un Īzaks, neko viņiem nav līdzējusi. Dievbijīgam nekas neiet uz priekšu, viss tikai atpakaļ vien, kaut arī viņš ar visu sirdi meklē un lūdz Dievu un savas rokas nekad neapgāna ar viltu.