Ko mums nozīmē krusts

“Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” [1.Kor. 1:18]

Vai krusts nav simbols, no kura novēršas katra acs? Vai krusts nav tas šausmīgais spīdzināšanas instruments, kas tika izgudrots, lai savulaik ar visapkaunojošāko nāvi sodītu tikai pašus ļaunākos noziedzniekus, kā pelnītu samaksu par viņu noziegumiem? Vai tad krusts nav šausmīgs atgādinājums tam, ka cilvēks ir grēcinieks, tas ir, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuri, būdami kā lāsts pasaulei, ir jānošķir no cilvēku sabiedrības un kuri ar savām mokām, kaunu un negodu, kalpo par mācību citiem?

Patiešām, krustam kādreiz bija šī biedējošā nozīme. Bet mums atliek tikai vērst savu skatienu uz Golgātu, lai atcerētos, ka Dieva Vienpiedzimušais Dēls, Dzīvības Valdnieks un pats Godības Kungs, nomira pie krusta. Kāpēc Viņš reiz karājās tur, starp debesīm un zemi, pilns negoda un sāpju, izlejot Savas dārgās, dievišķās asinis un skaļi saucot uz debesīm: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mt.27:46] Taču tā bija tieši Viņa krustā sišana, kas beidzās ar uzvaras saucienu: “Viss piepildīts!” [Jņ.19:30] Tas bija visu grēcinieku izpirkšanas upuris. Cilvēks pie krusta bija Dieva Jērs, kurš nesa pasaules grēkus, lai tos paslēptu prom no Dieva vaiga. Visas pasaules pestīšana reiz karājās pie tām krusta naglām Golgātā. Kā augļi no aizliegtā koka, no kura reiz ēda pirmais cilvēks, atnesa grēku, nāvi un sodu visai cilvēcei, tā krusta koka augļi visiem cilvēkiem atjaunoja taisnību, dzīvību un svētību.

Tāpēc krusts ir gan svēts, gan svētīts! Kādreiz tas bija tikai sauss koka gabals, taču tas tāpat kā Ārona spieķis tika pārveidots par zaļu zaru, kas pilns ar Debesu ziediem un augļiem. Kādreiz tas bija moku instruments grēcinieku sodīšanai, bet tagad tas spīd Debesu spožumā visiem grēciniekiem kā žēlastības zīme. Kādreiz tas bija lāsta koks, bet tagad pēc tam, kad Apsolītā Svētība par visiem cilvēkiem uz tā Sevi upurēja, tas ir kļuvis par svētības koku, par izpirkšanas upura altāri un saldu smaržu Dievam. Mūsdienās krusts joprojām ir šausmas, bet tikai tiem kas iet uz elli. Tas mirdz kā zīme uzvarai pār grēku, nāvi un sātanu. Ar sadragātu galvu kārdinātāja čūska guļ krusta pakājē. Tas ir mūžīgā iedrošinājuma un mierinājuma attēls, uz kuru ar ilgām raugās izdziestoša mirstošā acs, tas ir viņa cerības pēdējais enkurs un vienīgā gaisma, kas spīd nāves tumsā.

Pēc Kristus nāves krusts ir vienīgā laiva, kurā atrodoties pat vislielākais grēcinieks var izkļūt no savu grēku trakojošajiem plūdiem, lai iepeldētu mūžīgās pestīšanas ostā. Tās ir kāpnes, kas paceļas līdz pat Debesīm, pa kurām pārliecinoši augšup kāpj ticība, kā arī Debesu atslēga, ar kuru tiek atvērti Paradīzes vārti. Kādreiz krusts bija kauna zīme, bet tagad tā ir mūžīga goda un slavas zīme.

Tāpēc kristiešiem nekad nav jākaunas no krusta. Tā vietā viņiem tas slepeni jānēsā savā sirdī kā vislielākais dārgums, un viņiem tas uzvaroši jānes uz sava karoga visā pasaulē kā brīnišķīga pasaules izpirkšanas zīme un kā vismīļākais viņu svētās reliģijas, viņu ticības simbols, un kā viņu cerība. Ak, svētais, svētītais krusts! Labi klājas visiem, kuri grēka izbiedētās sirds bēdās izvēlas krustu par savu patvēruma vietu, noliek savu grēka nastu pie tā kājām un apskauj to ar ticības rokām, sakot: “Mana mīlestība karājas pie krusta. Ak, Mīlestība, ak mūžīgā Mīlestība! Kamēr mana sirds pukstēs manās krūtīs, Es nekad nepametīšu Tevi!”

Mūsu tekstā svētais Pāvils mūs pamāca, ka ir cilvēki, kuriem krusta vārds ir muļķība. Bet kas tad ir šie cilvēki? Viņi, kā saka apustulis, ir “tie, kas pazūd” [1.Kor.1:18]. Viņi ir pakļauti neaptveramiem maldiem, jo viņi domā, ka nav grēcinieki, un tāpēc viņi atraida žēlastību, kas vēlas viņus izcelt no grēkā krišanas bezdibeņa. Taču tālāk Pāvils piebilst: “Bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” [1.Kor.1:18] Tiem no mums, kas ticībā raugās uz krustu, katru dienu to izbaudot, apustulis saka: “Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” [Rom.1:16]