Ko jūs domājat par Kristu?

“Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt.” (Mt.22:41-46)

Atbildējis uz jautājumu, ko Viņam uzdeva farizeji, Kristus viņiem jautāja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” (Mt.22:42) Viņš vēlējās pārliecināt aklos farizejus, ka pestīšana, ko tie veltīgi meklēja Bauslībā, ir rodama vienīgi Kristus Evaņģēlijā.

Farizeji maldināja paši sevi ar pilnīgi aplamu priekšstatu par Kristu, kuru tiem bija apsolījuši pravieši. Viņi domāja, ka Viņš būs tikai cilvēks, kas nodibinās vienīgi godpilnu laicīgu valstību un ļaus jūdu tautai valdīt pār visām tautām. Kristus parādīja farizejiem, kuri ticēja, ka apsolītais Mesija būs Dāvida dēls, ka Viņš nevar būt tikai cilvēks, bet gan Dieva mūžīgais Dēls, jo Dāvids Viņu bija saucis par “Kungu” vēl pirms Viņa piedzimšanas. No tā farizejiem vajadzēja secināt, ka Kristus valstība nevar būt cilvēciska, laicīga un pārejoša. Tai jābūt dievišķai, debešķīgai un mūžīgai valstībai, kurā rodama pestīšana un svētlaime.

Un tā tas arī ir. Tāpat kā mīlestība pret Dievu un tuvāko ir Bauslības kopsavilkums, tā Kristus mīlestība pret mums ir Evaņģēlija būtība. Tādēļ, dzirdot jautājumu “Vai tu esi pildījis Bauslību?”, cilvēkam kaunā jānolaiž acis. Taču uz jautājumiem “Ko jūs domājat par Kristu? Kā dēls Viņš ir?” viņš var atbildēt ar prieku un no visas sirds. Viņš var sacīt: “Viņš ir Kungs un tādēļ Viņš ir arī mans Kungs. Viņš mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atbrīvojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas. To Viņš panācis ne ar zeltu vai sudrabu, bet ar Savām svētajām, dārgajām asinīm un ar Savām nepelnītajām ciešanām un nāvi, lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, – kā arī Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi.”

Nekas nespēj atņemt pestīšanu tam, kurš no sirds spēj saukt Kristu par savu Kungu, lai gan viņš nav izpildījis un nespēj izpildīt Bauslību. Neraugoties uz lieliem parādiem un daudziem ienaidniekiem, nabaga kalpam nav jābaidās, ja viņam ir mīlošs, labs un bagāts valdnieks, kurš samaksās viņa vietā un viņu pasargās. Tāpat nevienam nav jābaidās par saviem grēkiem, ja viņš ticībā ir pieņēmis Kristu par savu Kungu. Jo Kristus jau ir samaksājis visus viņa grēku parādus un uzvarējis viņa dvēseles ienaidniekus. Tādēļ nebūsim tik neprātīgi, lai meklētu savu pestīšanu Bauslībā. Tā vietā atzīsim, ka Bauslība mūs jau ir notiesājusi, jo mēs neesam mīlējuši Dievu vairāk par visu un neesam mīlējuši savu tuvāko kā sevi pašu (un tiešām, mēs to nemaz nespējam). Tāpēc bēgsim no Bauslības kā no degošās Sodomas un meklēsim patvērumu Kristus Evaņģēlija mierpilnajā Coārā. Pats Kristus aicināja sirdī nocietinātos farizejus pie Sava Evaņģēlija, un Viņš turpina mūs aicināt pie tā arī šodien. Tur mēs atrodam to, ko meklē mūsu grēku smaguma nomāktās dvēseles: piedošanu, taisnību, mieru un prieku Svētajā Garā. Tur mums no žēlastības tiek dots tas, ko Bauslība no mums pieprasa ar draudiem.

Visbrīnišķīgākais visā šajā ir tas, ka ikviens, kurš no sirds meklē pestīšanu Evaņģēlijā, saņem jaunu sirdi, kas sāk kvēlot mīlestībā pret Dievu un pret savu tuvāko. Tas, kuram daudz piedots, arī daudz mīl, un tādējādi viņš saņem mūžīgās dzīvības ražas pirmos augļus. Un, kad viņš mirst, tad nomirst arī viss, kas vēl viņā palicis no grēka. Viņš modīsies debesīs, pilnībā ideāls un pēc Dieva tēla. Tad viņš redzēs Dievu vaigu vaigā, un mūžīgā, trīsvienīgā Dieva saule izgaismos visu viņa būtību, liekot visai grēka tumsai uz mūžiem izzust.

Lai Jēzus Kristus – Dieva un Dāvida Dēls, kurš ir mūžīgi slavēts, – mums visiem palīdz!