Ko Dievs pats saka par debesīm?

Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir skaidri un nepārprotami izklāstīts, ka mūsu cerība uz mūžīgo dzīvību, kas izteikta Apustuļu ticības apliecībā, nav kāda cilvēku radīta teorija vai apliecība, bet gan paša Dieva mācība.

Luters saka:

“Tāpēc mums jāmācās Svētie Raksti, jo no tiem mēs tapsim gudrāki nekā visa pasaule. Tāds, kurš nemeklē pēc padoma Svētajos Rakstos, nezina neko par to, kā mēs mirsim un kurp mēs dosimies. To mēs varam uzzināt vienīgi no Svēto Rakstu grāmatas.”

Doma par mūžīgo dzīvību ir visas Vecās Derības pamatā, un tā izpaužas jau cilvēka radīšanas stāstā. Tā kā Dievs ir nemirstīgs, par to, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības var runāt tikai tādā gadījumā, ja cilvēks ir radīts mūžīgajai dzīvībai. Kunga Dieva sacītais cilvēkam: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.2:17), visai noteikti norāda uz to, ka, ja cilvēks tā nedarīs, viņš nemirs, bet gan dzīvos mūžīgi. Kad mūsu pirmvecāki bija atkrituši, Dievs tiem apsolīja Glābēju, kurš atbrīvos no Sātana varas, un tas attiecās arī uz cilvēkiem atņemto mūžīgo dzīvību un mūžīgo atšķirtību no Dieva. Apsolītais Glābējs tiem atjaunos cerību uz mūžīgo dzīvību kopā ar Dievu.

Ko citu gan mums varētu mācīt Ēnoha, kurš vadīja savas gaitas ar Dievu, pēkšņā pārcelšana no zemes debesīs, vai arī Tā Kunga uzticīgā pravieša Elijas godības pilnā uzņemšana debesīs, kā vien pārliecību par to, ka Dievs saviem bērniem dāvā mūžīgo dzīvību? Vecajā Derībā par tiem, kas miruši ticībā, bieži vien tiek sacīts: “tika piepulcināts saviem tēviem” (1.Moz.25:8, 17; 35:29; 49:29; 4.Moz.20:24; 27:13). Ko gan citu tas varētu nozīmēt, kā vien mācību par mūžīgo dzīvību? Jo kā gan viņi varētu būt piepulcināti saviem priekšgājējiem, ja jau tie vairs neeksistētu. Mūsu Pestītājs pats to pierāda, kad no Dieva vārdiem par mirušajiem patriarhiem: “Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs” (2.Moz.3:6), secina: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs”, tādējādi apstiprinādams, ka šie trīs jau ir mūžīgajā dzīvībā.

Mācība par mūžīgo dzīvību ir arī katras Jaunās Derības grāmatas pamatdoma, sākot ar Mateja evaņģēliju līdz pat Jāņa atklāsmes grāmatai. Viscaur evaņģēlijos Kristus māca un pārliecina savus mācekļus par mūžīgo dzīvību.

• “Kas manus vārdus dzird un tic Tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā” (Jņ.5:24).
• Pāvils vēl piebilst: “Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom.6:23).
• Jēkabs Kristum ticīgos sauc par “tās valsts mantiniekiem, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl” (Jēk.2:5).
• Pēteris runā par piederību “neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā” (1.Pēt.1:4-5).
• Jūda pamāca: “Pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, lai iemantotu mūžīgo dzīvību” (Jūd.21), un Jānis raksta: “Šis ir tas apsolījums, ko Viņš mums ir apsolījis – mūžīgā dzīvība” (1.Jņ.2:25).

Dievs jums ir devis šos augstākminētos apsolījumus, un vēl daudz vairāk, lai diendienā piesaistītu jūsu skatu ticībā Viņam un jūsu debesu mājām. Tāpēc ik dienas ieprieciniet sevi ar Viņa aicinājumu: “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši [Rom.6:1 u.trpm], un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu” (Kol.3:1-4).