Kristība kā dievišķa pavēle

Luterāņu teoloģija uzskata vispārējo samaitātību par problēmu, kuru Dievs ir iecerējis risināt ar Kristības palīdzību. Kristības prakses nepieciešamību luterāņu teoloģija atvasina no Tā Kunga pavēles Mt. 28:19 kristīt visas tautas.

Lutera konfesionālajos rakstos vēl vairāk nekā Melanhtona darbos aplūkoti jautājumi, kas izriet no Mateja evaņģēlija 28. nodaļas pantiem. Mazajā katehismā īsi formulēts, ka Kristība nav tikai ūdens, kas savienots ar Dieva vārdu, bet gan tāds ūdens, kurš ir ietverts Dieva pavēlē un tās apņemts. Vairāki jautājumi, kas Luteram bija pašsaprotami viņa konfesionālajos rakstos, vēlāk tikuši apstrīdēti, tādēļ tie tuvāk jāapskata mūsdienu teoloģijā.

Lai gan astoņpadsmitā gadsimta racionālistiem nebija grūti uztvert Kristību kā Jēzus pavēli, viņi uzskatīja, ka tā ir saistoša tikai apustuļiem. Daudz smagāka problēma radās saistībā ar vēsturiskā Jēzus meklējumiem, it īpaši izpratnē par Viņa augšāmcelšanos kā vēsturisku notikumu. Pavēle kristīt ir piedēvēta augšāmceltajam Kungam. Tādēļ tie, kam nebija stigras pārliecības par augšāmcelšanos, bija spiesti šiem vārdiem meklēt citu izcelsmi. Pat tie, kas neapšaubīja Jēzus augšāmcelšanos, saskārās ar to pašu jautājumu, apsverot, vai tie ir bijuši augšāmceltā Kunga autentiskie vārdi vai varbūt tos Viņam piedēvēja vēlākā baznīca vienu vai divas paaudzes pēc augšāmcelšanās.*

Vēl viens fundamentāls jautājums ir par to, kā evaņģēlists Matejs saredz Kristību visa evaņģēlija kopsakarībā. Vai mēs šeit redzam no pārējā evaņģēlija nošķirtu Rakstu vietu, kuras nolūks ir paust dogmatisku patiesību, kas izveidota vēlāk un ko māca baznīca, vai arī šo Rakstu vietu var uztvert kā neatņemamu Mateja evaņģēlija un tādējādi arī Jēzus sludināšanas sastāvdaļu?