Kā tad cilvēks varētu būt taisns Dieva priekšā?

“Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom.4:5)

Tikai ar bauslības darbiem vien neviens nevar sasniegt taisnību, ar ko pastāvēt Dieva priekšā. Bauslība pavisam noteikti parāda taisnību, ko Dievs no mums pieprasa, bet tā nedod mums spēku to iegūt. Bauslība parāda mums mūsu nāvi, bet tā nevar mūs darīt dzīvus. Tāpēc svētais Pāvils vēstulē galatiešiem saka: “Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību.” (3:21) Daudzi ir mēģinājuši padarīt sevi taisnus Dieva priekšā ar cītīgiem un labiem darbiem, esot dievbijīgiem, pagriežot muguru pasaulei, lūdzot, gavējot un visādām sevis mocīšanām. Bet viss šis darbs ir veltīgs.

Neviens nevar mainīt savu sirdi. Mūsu sirds pēc savas dabas ir samaitāta, pakļauta grēkam un pilna grēcīgu vēlmju. Tādēļ nevienam nav iespējams izskatīties pilnīgi tīram Dieva priekšā, kā Viņš to prasa. Pāvils raksta par jūdiem: “Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis. … Es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies.” (Rom.9:31; 10:2-3)

Tāpat kā liekulīgie farizeji un rakstu mācītāji kopā ar tām apkārt esošajām nabaga un nezinošajām dvēselēm veltīgi centās iegūt taisnību ar saviem bauslības darbiem, tāpat darīja arī tie, kuriem trūka patiesas nopietnības. Dāvidam, kurš bija dziļi kritis, nācās iesaukties: “Neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” (Ps.143:2) Pat Ījabs, kuru Raksti sauc par “sirdsskaidru un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās no ļauna” (1:8), bija spiests iesaukties: “Kā tad cilvēks varētu būt taisns Dieva priekšā, un šķīsts, kas no sievas dzimis?” (25:4) un: “Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu, taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēļ pat manas drēbes sajustu riebumu.” (9:30-31). Jesaja atkārto: “Mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” (64:6) Kā svētie šādi ir teikuši Rakstos, tāpat arī visi svētie visos laikos ir teikuši tādus pašus vārdus.

Kā tad nabags, vājš, grēcīgs cilvēks var sasniegt taisnību, ko Dievs pieņem? Vienīgais ceļš ir tas, ko parāda Evaņģēlijs: ticība Jēzum Kristum. Ikviens, kurš zaudē cerību uz savu taisnību – saviem darbiem, vēlmēm, spējām un darbiem, un tā vietā pievēršas Kristum, kurš pilnībā izpildīja bauslību par visiem cilvēkiem, uzņemoties uz Sevis viņu grēkus un samaksājot izpirkumu viņu vietā ar Savām nevainīgajām ciešanām un nāvi, tiks Dieva žēlastībā pasludināts par taisnu un tiks atbrīvots no visiem viņa grēkiem. Tas ir tā, it kā šis attaisnotais cilvēks pats būtu pilnībā izpildījis bauslību, kā to paveica Kristus. Ikviens, kurš stāv Dieva priekšā lielā vainas apziņā, bet tic Kristum, saņem pilnīgu attaisnošanu no paša Dieva. Pat tas, kurā nav nekā laba, caur ticību Kristum var saņemt pilnībā derīgu Kristus taisnību, tāpēc Dievs nevar vairs šādu cilvēku nosodīt, bet Tam viņš jāpasludina par pilnībā taisnu visu eņģeļu un radību priekšā. Īsāk sakot, cilvēkam, kurš tic Kristum, ir taisnība, bez kuras neviens nevar ieiet debesu valstībā.

Ak, cik gan labi klājas visiem nabaga grēciniekiem, kuri, noguruši no veltīgi meklētās atpūtas un miera ar savām pašu metodēm, beidzot ticībā satver Kristu un saka Viņam: “Kungs, es esmu grēcinieks, bet Tu esi svēts manis dēļ. Mana dzīve un ciešanas ir tikai un vienīgi netaisnība, bet Tava dzīve un ciešanas ir mana taisnība!” Tad šādi ticīgi cilvēki var priecīgi un pārliecināti vērsties pie visas pasaules un pat pie Dieva bauslības un drosmīgi teikt kopā ar Pāvilu: “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Rom.8:33-34). Alelujā!