Kad ticības ceļā paliek vienīgi Jēzus

“Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.” (Mt.17:8)

Baznīcas gada laikā pēc Trīsvienības svētkiem – bezsvētku pusgada vidusposmā – pienāk Kristus Apskaidrošanas diena. Zaļā krāsa altāra ietērpā, kas vēsta par pieaugšanu ticībā, ikdienā atgriežoties no grēkiem, tiek nomainīta uz balto, kas vēsta par Kristus debesu godību. Var šķist, ka Evaņģēlijs labāk iederētos Baznīcas gada svētku pusgadā. Tas taču runā par notikumu, kas bija viens no pagrieziena punktiem Jēzus dzīvē un viņa gājumā ar mācekļiem.

Taču ir pamatoti iemesli tam, ka mēs ieturam šo pauzi laika vidū, kad citkārt runājam par kristīgo dzīvi. Mums nepieciešams sev atgādināt, ka visa kristīgā dzīve ir dzīve ar Kristu, dzīve Kristus priekšā, Kristus gaismas caurstarota, Kristus paša piepildīta. Nav iespējams novilkt robežu starp Kristu, viņa gaismu un godību un mūsu kristīgo dzīvi. Uz zemes nebūtu nekā tāda, ko varētu saukt par kristietību, ja šeit nebūtu Kristus. Un tur, kur ir viņš, ir arī visa debesu godība, pat ja tā paliek apslēpta niecības tēlā.

Kas notika Apskaidrošanas kalnā? Mācekļi varēja ieraudzīt to, ko viņi bija apjautuši un ko Pēteris astoņas dienas iepriekš bija apliecinājis, proti, Jēzus ir Dieva Dēls un visa Dieva godība un vara ir šai viņa zemes ķermenī. Tas, ko mācekļi bija redzējuši vienīgi ar ticības acīm, nu izlauzās cauri apžilbinošā skaidrībā. Viņus pārņēma izbailes un apjukums. Viņi ieraudzīja divus vīrus. Viņi saprata, kas tie ir. Viņi zināja, ka Debesis nu ir uz zemes, un viņi labprāt būtu palikuši šeit. Pēteris izcēlās ar savu neveiklo un labi domāto priekšlikumu celt trīs teltis. Un tad it viss aprāvās mirdzošā gaismas padebesī, no kura Balss sacīja, ka viņiem ir bijusi taisnība. Šis ir Dieva Dēls. Tiem ir viņš jāklausa. Un pēc tam viss bija prom. Palika vienīgi Jēzus.

Vienīgi? Nu viņi zināja, ka ar to pietiek. Kad viņiem līdzās bija Jēzus, pie viņiem bija Dievs. Tālab viņiem jāseko Jēzum – tagad un vienmēr. Arī lejup no kalna un augšup uz Jeruzālemi, uz pilsētu, kas “nonāvē praviešus”.

Tas viss nu pieder pie māceklības – arī mūsējās. Mēs esam tikuši apgaismoti, lai redzētu “Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā”. Lielākā daļa no mums varēs reiz pabūt Apskaidrošanas kalnā. Bet tie ir īsi brīži. Mums visiem atkal jādodas lejup ikdienā. Mēs neredzam debesu tēlus un apžilbinošo gaismu. Taču mums ir Jēzus, un ar to pietiek.