…un ja nebūtu mīlestības

Noklausies šo e-publikāciju

Vispirms tas ir kas ļoti nepierasts, tas, kas šeit ir teikts, proti, ka dzīvei jēga un vērtība ir tikai tad, ja tajā ir mīlestība, un ka dzīve nav nekas, un pilnīgi nekas un tai nav nekādas jēgas un vērtības, ja tajā nav mīlestības (1.Kor.13:1-3).

Dzīve ir tik vērta, cik tai ir mīlestības. Viss pārējais ir nekas, pilnīgi nekas, pilnīgi vienalga, pilnīgi nesvarīgi, viss sliktais un viss labais, viss lielais un viss mazais ir nesvarīgs – mums tiek jautāts tikai viens, vai mums ir vai nav mīlestība.

“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm” – tā ir iespēja, ar kuru mēs neesam rēķinājušies, ka arī mūsu vissvētākie vārdi varētu kļūt nesvēti, bezdievīgi un ļauni, tad, ja tiem trūkst sirds, ja tie ir bez mīlestības.

“Un ja es varētu pravietot un zinātus visus noslēpumus un atziņas dziļumus”, ja es zinātu, kāpēc man jāiet šis ceļš un kāpēc katram jāiet savs ceļš, ja es spētu atzīt vispaslēptākos Dieva ceļus – jā, vai tas nebūtu svētīgums?

Atziņa, zināšana un patiesība bez mīlestības ir nekas, tā nav patiesība, jo patiesība ir Dievs un Dievs ir mīlestība – tāpēc patiesība bez mīlestības ir meli.