Jāapžēlojas par harizmātiem

Ir jāsaprot harizmātu domāšana (kāda godība un kāda gaisma tos apstaro) un kādā ticībā tie stāv (vai krīt). Godīgākie no tiem patiesi tic, ka tic “esmu kristietis – Kristus darba turpinātājs – darīšu visu ko viņš būtu darījis + vēl vairāk…“. Un šie atsaucas uz Rakstiem (Jņ.14:12), bet nesaprot ka dzīvo vella apsolījumā: ” …jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu…” (1.Moz.3:4-6)

Tie ir laicīgi ļautņi, kas dzenās pēc laicīgām “kristīgajām” vērtībām. Par tiem teikts – ka tie paši nožēlojamākie (1.Kor.15:19). Tātad par tādiem nevis jāsmejas, bet jāapžēlojas un jāļauj nākt pie Patiesās gaismas.

Un nav runa par to, ka jāapžēlojas par harizmātiem, pēdējā laika smējējiem, kas dzīvo savās pašu bezdievīgajās kārībās, sakot: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, jebšu noliedz, ka ir nelaimīgi, nožēlojami, nabagi, akli un kaili (Atkl.3:17). Lai Dievs pasarga mūs no tādiem liekuļiem un visiem tukšiem centieniem tādus “laimīgos” atgriezt pie Dieva bijības.

Runa iet vienīgi par atsevišķiem “šaubīgajiem”, kas veselā saprāta dzirksti sevī gruzdam vēl paturējuši un harizmātisko priecīgumu izmanto sava iekšēji dziļā izmisuma maskēšanai. Runa iet vien par tiem Jūsu tuvajiem, kuri vēl kaut drusku jūsos klausās un bijā (Jūd.1:17-23).

Stāv rakstīts (Sal.pam.21:16) “Cilvēks, kas nomaldījies projām no gudrības ceļa, nokļūs mirušo draudzē“. Šo Rakstu vietu harizmātu kopienas zina, un ir trenētas neattiecināt pret sevi, bet norādīt “dogmatismu garlaicīgi sludinošo” virzienā. Līdzīgi kā pats sātans prot izlikties par gaismas eņģeli, tā arī harizmātu līderi gana labi prot izmantot Bībeli, lai ievirzītu savu sekotāju prātus “pareizā virzienā uz nepareizo gaismu”.

Tas ir vella darbs – maldu miglu cilvēkiem acīs pūst, bet mūsu darbs ir iet un darīt par mācekļiem (ja vēl kāds dzirdīgs būtu atlicies). Runa iet par Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst. Bet mēs taču pazīstam? Mēs taču savu uzdevumu zinām? Mēs taču dzirdam tā balsi, kas mūs sūta?… kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos” (Jņ.14:12).