:: e – BAZNICA ::

Uz kā balstās mūsu mūžīgā izredzēšana

Izglābis.. pēc.. žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem. [2.Tim.1:9]

Apustulis māca, ka Dieva žēlastība mums dota Jēzū Kristū. “Dievs ir mīlestība”, bet ne tāda mīlestība, kas atstāj grēkus neievērotus vai piekāpjas ar Savām taisnības prasībām. Tādēļ Viņš Savas mīlestības dēļ gādāja tādu glābiņu, kas apmierināja gan Viņa taisnību, gan Viņa žēlastību, proti, Cilvēkā, kas dara mūs svētus un nevainojamus bauslības priekšā.

“Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā” [Rom.8:3]. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” [2.Kor.5:21]. “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu,” [Gal.3:13] lai svētība nāktu pār pagāniem Jēzū Kristū [Gal;.3:14] – un mēs iemantotu svētību.

Jo mēs redzam, ka mūsu mūžīgā izredzēšana nebalstās uz kādu Dieva iecietīgu un pieļāvīgu mīlestību, jo par netaisnību jāmaksā, pārkāpumiem jātop izdeldētiem, grēkiem apklātiem un vietā jānāk mūžīgai taisnībai. Tas nebalstās uz mūsu cienību, darbiem vai nopelniem, jo Raksti norāda, ka mēs gulējām paši savās asinīs, kad žēlsirdīgais Kungs nāca pie mums un apžēlojās par mums. Žēlastība balstījās tikai uz Kristu, kas ir neredzamā Dieva precīzs attēls un visas radības pirmdzimtais [Kol.1:15], Dieva mūžīgais un vienpiedzimušais Dēls pēc Sava Gara, bet pēc Savas miesas – Dāvida Dēls, Cilvēka Dēls, sievas dzimums, otrais Ādams.

Lielajam Vidutājam starp Dievu un cilvēku bija jāmaksā dārga maksa, lai nojauktu šķīrējsienu, salīdzinātu grēku, gandarītu Dieva taisnību un atgūtu zaudētās bērna tiesības un izšķiesto mantojumu. Mīļajam Kungam tas maksāja ļoti daudz, jo vairāk nekā 30 gadus Viņš kalpoja, lai atbrīvotu mūs no velna varas un dāvātu mums taisnību, kas visu mūsu mūžu glābtu mūs no ikdienas grēkiem un nešķīstības. Tas Viņam maksāja izmisīgu kliegšanu un daudz asaru [Ebr.5:7], sviedrus un asinis – un ar asinīm Viņš izcīnīja mums glābšanu, kas mūžam derīga Dieva priekšā.

Dieva mūžīgais nodoms bija darījis Kristu par grēku mūsu labā [2.Kor.5:21], Tas Kungs uzkrāva Viņam visu mūsu grēkus, un Viņam netika atlaists nekas no mūsu bezgalīgi garā parādu raksta, bet nācās maksāt par tiem visiem. Tādēļ apustulis saka: “Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta” [Kol.2:14].

Pie krusta palika visi mūsu grēki un viss bauslības lāsts! Un, gluži kā mūsu grēki tika padarīti par Kristus grēkiem, tāpat arī Viņa nopelni, Viņa taisnība un tikumi ir kļuvuši par mūsējiem. Viņš ir mūsu taisnības Kungs. Dievs tagad redz visu cilvēci izgreznotu, izpirktu, taisnu, svētu, nevainojamu un svētīgu Kristū. Jo Jērs ir ticis nokauts kopš pasaules sākuma Dieva vaiga priekšā.

Tas ir pamats Dieva attieksmei pret cilvēkiem jau kopš paša sākuma. Viņš ir izturējies pret Saviem bērniem kā samierināts Dievs, žēlsirdīgs un labvēlīgs Tēvs, kas meklējis Savus pazudušos dēlus ar sirsnīgu žēlastību un apskāvis tos mīlestībā, tiklīdz tie vēlējušies atgriezties pie Viņa. Pats Tas Kungs atklāja Sevi Mozum, kas bija noslēpies kalna klints spraugā, lai redzētu Dieva godību: “Un Tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: “Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu” [2.Moz.34:6-7].

Tā ir vispārēja žēlastības izredzēšana Kristū, kura aptver visu pasauli; jo Dievs nav vēlējies izslēgt nevienu. Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu glābti. Viņš svinīgi pasludina: “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo” [Ec.33:11]. Dievs grib, lai visi cilvēki top izglābti un nāk pie patiesības atziņas [1.Tim.2:4]. Dievs negrib, “ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” [2.Pēt.3:9]. Viņš ir visu cilvēku Pestītājs.

Tādēļ Kristus pavēlēja Saviem mācekļiem: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” [Mk.16:15]. Cilvēku starpā nav atšķirību, nav īpašo cilvēku, cilšu vai tautu. Izredzēšana ir vispārēja un aptver visas ciltis un tautas, jūdus, pagānus, turkus, kristiešus, katoļus, luterāņus, īsi sakot, visus cilvēkus, labus un ļaunus, uzticamus un neuzticamus, bezdievīgus un dievbijīgus, bagātus un nabagus, vīriešus un sievietes. Vārdu sakot, visu cilvēci zem šīs saules. Tā lasām par mūžīgo žēlastības izredzēšanu: “Un tavos pēcnācējos (t. i., Kristū) tiks svētītas visas ciltis virs zemes” [Ap.d.3:25].