Glabāt ticības vārdus un Dieva apsolījumus savā sirdī

Noklausies šo e-publikāciju

Turēt Dievu pie vārda un atgādināt Dievam Viņa paša sacītos vārdus – tas nav vajadzīgs Viņam, bet mums un mūsu vārgajai ticībai, lai padarītu to stipru un dedzīgu. Šajā ziņā īpaši ir nepieciešams ne tikai ar muti atkārtot ticības vārdus un Dieva apsolījumus, bet pāri visam glabāt tos savā sirdī un pie katra apsolījuma vārda īpaši apdomāt turpmāk minēto.

Pirmkārt, Viņa īpašības, kas dod mums apsolījumu, piemēram, Viņa žēlsirdību — šo nesalīdzināmo, mūžīgo un nemainīgo žēlsirdību, ka tā ir tāda pati kā toreiz, kad apsolījums tika dots, tā ir tikpat dzīva un degsmes pilna. Tāpat Viņa varenība, kas devusi šos apsolījumus, ir dievišķa visvarenība, jo Dievam nekas nav neiespējams un Tā Kunga labā roka var paveikt visu un pat vairāk, nekā lūdzam un spējam iedomāties.

Un, visbeidzot, arī Viņa uzticamība, kas devusi apsolījumus, jo ir neiespējami, ka Dievs melotu. Dievs nav cilvēks, un, lai mums dotu lielāku drošību, Viņš ir apstiprinājis Savus apsolījumus ar zvērestu. Kā saka apustulis: “Gribēdams apsolījuma mantiniekiem vēl vairāk parādīt Savu negrozāmo gribu, Dievs tāpēc to ir apstiprinājis ar zvērestu..” (Ebr.6:17).

Šīs trīs Dieva īpašības — Viņa degsmes pilnā mīlestība, Viņa dievišķā vis varenība un mūžīgā uzticamība — ir trīskārša garantija, ko Dievs Savā vārdā; no debesīm mums ir sniedzis, lai ikviens, kas to satver un paglabā, vienmēr saņem glābiņu un palīdzību. Pat arī ja viņa dvēsele grimst dziļumos, tā tomēr nepazudīs un tiks celta augšup debesīs.

Otrkārt, ticības lūgšana nozīme uzlūkot un izcelt mūsu Vidutāja personu un darbu — Kristu un Viņa nopelnus. Paturēsim prātā, cik ļoti Dievs mīl un novērtē Savu Dēlu un visu, ko Viņš darījis un izcīnījis, un tāpēc celsim to Dieva priekšā lūgšanā! Tā ir lūgšana Jēzus vārdā, kā Viņš sacījis: “..ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā” (Jņ.16:23).

Mozus lūgdams sacīja: nesodi tautu Savās lielajās dusmās, bet piemini Savus kalpus Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu! — Šeit ir kas vairāk par Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu. Savukārt mums būtu jāsaka: piemini Savu kalpu Jēzu Kristu, Savu mīļo Dēlu, mūsu Kungu un Vietnieku, un Viņa dēļ esi žēlīgs pret mūsu ļaunumu! “Neskaties uz mums, bet uz Savu Dēlu, jo mūsos ir vienas vienīgas vājības, bet Viņā ir viss mūsu cienīgums.” Tā kā Tavs mīļotais Dēls ir uzņēmies mūsu lietu, atkarojis, atpircis un iemantojis mūs un tā kā Tu tik ļoti mīli Savu Dēlu un Viņa darbu, tad Viņa dēļ esi mums žēlīgs! Nevis mūsu dēļ, nē, Kungs, ne mūsu, bet Tava Dēla nopelna dēļ, kurā Tev ir labs prāts, esi mums žēlīgs un dari, kā esi sacījis!

Treškārt, ticības lūgšana balstās uz Dieva vārda godu, sacīdama līdz ar Dāvidu: “Kas gan pazemē Tevi slavēs?- (Ps.6:6). Turpretī, ja Tu izglāb tādu lielu un necienīgu grēcinieku kā mani, tad Tava slava kļūst jo lielāka visā mūžībā. Jā – jo lielākus grēkus Tu piedod, jo vairāk tas pierāda Tavu žēlastību; jo lielāks posts un nelaime, no kuras jāglābj, jo lielāka ir Tava labestība, vara un žēlastība – Tava diženā vārda dēļ!

Tādēļ arī Dāvids lūdza: “Tava Vārda dēļ, ak, Kungs, piedod man manu noziegumu, jo tas ir liels!” (Ps.25:11). Tādā veidā mēs piesaucam Dieva godu, kad tveramies pie Viņa vārda. Un ko gan citu Viņš darīs, kad lieta grozās ap Viņa godu? Sevi Viņš nevar aizliegt. Tas ir tīkamākais, ko varam darīt Dievam: jo vairāk Viņu turam pie vārda un Viņam uzticamies, jo vairāk Viņu pagodinām. Par to ir rakstīts: “Ābrahāms, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā.”

Tagad mēs esam redzējuši, ko nozīmē turēt Dievu pie vārda un ņemt Dieva apsolījumu nopietni. Nu atliek tikai to pareizi lietot, labi saprotot, kādi ir mums dotie solījumi visās iespējamās nelaimēs, rūpēs un raizēs, kas bērnišķīgā ticībā ir jātur Dieva priekšā un jālūdz: “Dari to, ko esi sacījis!”