Apsolījumi par garīgo svētību

“Ābrahamam un viņa dzimumam [pēcnācējam] ir doti apsolījumi. Nav rakstīts “un dzimumiem [pēcnācējiem]”, tas ir, par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam [pēcnācējam]”, proti, Kristum.” [Gal.3:16]

Te Pāvils Dieva apsolījumus, kas doti Ābrahamam un runā par Kristu kā gaidāmo svētības nesēju visām tautām, nosauc jaunā vārdā — par testamentu. Apsolījums arī nav nekas cits kā testaments, kas vēl nav atvērts, bet ir aizzīmogots. Testaments ir nevis likums, bet dāvinājums. Mantinieki no testamenta gaida nevis likumus, spaidus vai kādu citu apgrūtinājumu, bet gan mantojumu.

Viņš saka: Ābrahamam nav doti likumi, bet testaments, proti, viņam teikti apsolījumi par garīgo svētību. Tātad viņam kaut kas ir apsolīts un dāvināts. Ja nu cilvēku testaments tiek ievērots, vai tad vēl jo vairāk nav jāievēro Dieva testaments, kura attēls un līdzība ir cilvēka testaments? Ja mēs ievērojam zīmes, vai tad vēl vairāk nevajadzētu ievērot lietas, kuras tās apzīmē?

Taču Ābrahamam svētība ir apsolīta nevis visos jūdos vai daudzos dzimumos, bet vienā dzimumā jeb pēcnācējā, kas ir Kristus. Šo Pāvila skaidrojumu jūdi nepieņem. Viņi te izdomā lietvārda skaitļa maiņu un saka: vienskaitlis esot lietots daudzskaitļa vietā. Turpretī mēs pieņemam Pāvila uzskatu, redzēdami, ka ne velti viņš uzsver vārdu “dzimumam”, skaidrodams, ka šis dzimums ir Kristus; viņš runā īsti apustuliskā garā. Jūdi var to noliegt, tomēr mums ir daudz pārliecinošu pierādījumu, ar kuriem mums pilnīgi pietiek.

Tos jūdi nevar noliegt.