Dziedinošais pretgrēka imūnserums

Ja atgriežamies pie iepriekšējā raksta daļā lietotās līdzības par Kristus nopelna salīdzinājumu ar pretgrēka imūnserumu, kas tiek dots nāvei lemtajam grēciniekam, tad artikuls par attaisnošanu ticībā parāda, kā šis imūnserums sasniedz grēcinieka dvēseli. Vienīgais veids, kā šis dziedinošais pretgrēka imūnserums, kas rodams Kristus svētajās asinīs, var ieplūst grēcinieka dvēselē, ir Svētā Gara radīta ticība. Šai ziņā ticība ir kā dvēseles roka, kas paņem, un mute, ar ko saņem Kristus devumu. Bez šādas Svētā Gara radītas ticības Kristus devums paliek ārpus dvēseles un nevar to dziedināt.

TAISNOŠANA TICĪBĀ – ARTICULUS STANTIS ET CADENTIS ECCLESIAE

Artikulā par attaisnošanu cieši sasaistītas trīs galvenās kristīgās ticības mācības – par iedzimto grēku, par Kristu un Viņa darbu, par ticību. Šoreiz mēs apskatīsim, kā novirzes mācībā par Kristu izposta pareizu izpratni par attaisnošanu ticībā.

Reizumis, atminoties savu bērnību, Luters mēdza stāstīt par to, cik dziļu iespaidu uz viņu atstājis Mansfeldes baznīcā redzētais Kristus atainojums, kur Kungs attēlots Savā dievišķajā varenībā sēžam uz varavīksnes ar diviem zobeniem rokās un spriežam tiesu pār grēciniekiem. Šāda aina atspoguļoja viduslaiku baznīcas priekšstatu par Kristu kā bargo Soģi, kura priekšā jābūt nevainojami taisniem un svētiem visiem mūsu ceļiem un darbiem. Katrs centās sasniegt šo svētumu kā nu prata. Kristus Evaņģēlijs tika saprasts kā “Jaunā bauslība”, kuras prasības daudzkārt pārsniedz Mozus baušļu prasības, tātad: Kristus ir devis skaidrus likumus, bet tu, cilvēk, cīnies, pūlies, paklausi baznīcai, lūdz, gavē, meklē visu svēto un jaunavas Marijas aizstāvību, lai tie tevi aizstāv bargā Soģa priekšā; varbūt tad Viņš apžēlosies. Protams, lai grēciniekam būtu kaut mazākā cerība, ka viņš to spēs, vienlaikus bija nepieciešams arī izmainīt Bībeles mācību par iedzimto grēku.

Luters bija šādu aplamu priekšstatu gūstā līdz brīdim, kad viņa sirdī un prātā gaiši iemirdzējās izpratne par Kristu kā mīlestības pilnu Pestītāju. Par savu senāko dievbijību Luters vēlāk rakstīja šādus vārdus:

“Es visu laiku atrados savu iedomu un īstas elkkalpošanas varā, jo man nebija paļāvības uz Kristu. Es domāju par Viņu vienīgi kā par bargu un briesmīgu Soģi, kāds Viņš tiek attēlots sēžam uz varavīksnes. Šī iemesla dēļ es meklēju citus aizstāvjus, Mariju un svētos, kā arī cerēju pats uz saviem labajiem darbiem un ticības nopelniem. To visu es darīju nejau naudas vai mantas dēļ, bet paša Dieva dēļ. Un tomēr tas viss bija vienīgi maldu ticība un elkkalpošana, jo es nepazinu Kristu un nemeklēju aizstāvību caur Viņu un Viņā.”

Šāds aplams priekšstats par Kristu bija izveidojies tādēļ, ka Viņa iemiesošanās un darbs nebija īsti ņemts vērā. Ar šādu nepareizu izpratni Kristus krusta ciešanās un nāvē tika saklausīta gandrīz vai tikai bauslības balss: “Redzat, ko jūs, cilvēki, esat nodarījuši pašam Dieva Dēlam!” Dieva žēlastība tādā gadījumā tika izprasta kā iespēja vēl savas dzīves laikā ar saviem darbiem, svēto un Marijas aizstāvību kļūt Paradīzes cienīgam. Protams, uz to varēja cerēt tikai nedaudzi, pārējos šajā savādajā žēlastības izpratnē gaidīja ilgi briesmīgu ciešanu gadi šķīstītavas ugunī; mūžīgais sods un mokas tika izstāti ar ļoti, ļoti ilgu laicīgu sodu un mokām. Ļaudis netika mācīti paļauties uz to, ko darījis Kristus, bet uz to, ko darījuši viņi paši vai viņu palīgi – svētie un Marija. Arī šodien daudzi vēl aizvien tic līdzīgi.

No Svētajiem Rakstiem mēs pazīstam citu Kristu – mīlestības un žēlastības pilnu Pestītāju, kas tapis cilvēks un ir mūsu grēkus izdeldējis pie krusta staba. Viņš arī tagad, būdams debesu godībā, mūs aizstāv un žēlastībā pieņem: “Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” [Ebr.4:15-16] Tiešām, kā pareizi sacījis Luters, paļauties uz pašu darbiem un meklēt kādus citus starpniekus – Mariju un svētos -, kas varētu par mums sirsnīgāk iežēloties, ir īsta elkkalpošana un Dieva zaimošana.

Šādu maldīgu un visai nepilnīgu izpratni par Kristus iemiesošanos un ciešanu pilno darbu, ko Viņš mūsu pestīšanas labad paveicis savā svētajā un šķīstajā miesā, varētu nosaukt par inkarnācijas jeb Kristus iemiesošanās un ciešanu deficītu. Šī mācība vēl līdz pat šai dienai ir raksturīga Romas baznīcai. Šo iepriekš minēto deficītu Romas baznīcas teologi tad arī cenšas kompensēt, ieviešot greizas mācības par kādiem citiem pestīšanai derīgiem darbiem un kādām citām pestīšanai nozīmīgām ciešanām, kas varētu notikt citās miesās – cilvēku pašu un baznīcas iecelto palīgu, svēto, – grēcīgajās miesās. Bet to grēku, ko grēcinieks nepagūst šādi izdeldēt no dvēseles savas dzīves laika, katram grēciniekam pašam būs jāizsvīst šķīstītavas uguns mokās un ciešanās, līdz viņš šajās ciešanās kļūs pilnīgi nevainojams un svēts.

Tātad Romas baznīca, pārgrozot mācību par Kristu un Viņa darbu, deformē mācību par attaisnošanu ticībā tādējādi, ka tiek noniecināta ticība un tās vietā tiek likti darbi. Citādā veidā tas ir noticis tajos protestantisma virzienos, kas izveidojušies no reformātu baznīcas mācības. Arī šajās baznīcās Bībeles mācība par Kristus personu un Viņa darbu ir aptumšota. Šīs mācības tēvi – Ž.Kalvins un U.Cvinglijs -nav varējuši pieņemt prātam neaptveramo patiesību, ka Kristus ir patiess Dievs un cilvēks v ienā personā jeb, kā apustulis Pāvils to raksta: “Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā [..]. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā.” [Kol.1:19, 2:9]

Saskaņā ar šo mācītāju filozofiskajiem uzskatiem šie Pāvila vārdi tiem šķita neiespējami – kā gan var ierobežotā cilvēciskā daba sevī ietvert mūžīgo un bezgalīgo Dieva Dēlu? Cvinglijs uzskatīja, ka Kristus dievišķajai un cilvēciskajai dabai nav būtiskas kopības, ka tās ir šķirtas viena no otras un savā starpā nekomunicē jeb viena caur otru neizpaužas. Mūsu ticības tēvi šajā mācībā atpazina seno Nestorija [V gs.] herēzi, kurš mācīja, ka abas dabas Kristū ir kopā līdzīgi tam, kā kopā ir divi viens ar otru salīmēti dēļi. Būtībā viņš mācīja, ka pat Kristū Dievs un cilvēks ir bezgalīgi šķirti. No tā izriet tikai viens secinājums – Kristus mūs nevar pievest Dievam, ir jāmeklē citi celi.

Kalvina mācība bija mazliet tuvāka baznīctēvu mācībai par Kristu, taču arī viņš uzskatīja: finitum injiniti non capax -ierobežotais nevar satvert bezgalīgo. Viņš uzskatīja, ka dievišķība Kristū bezgalīgi pārsniedz cilvēcisko dabu, ko tā ir Sevī pieņēmusi, un tādēļ Kristus Savā dievišķumā ir visuresošs, visvarens un visuzinošs, bet cilvēks Kristus atrodas vienīgi kādā ierobežotā vietā debesīs – “pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas” -un ir ierobežots savā varenībā un zināšanā. Un atkal seko tas pats secinājums: iemiesotais Dieva Dēls mūs nevar pievest Dievam. Lai cik lielāks, gudrāks un varenāks Kristus būtu par citiem cilvēkiem, Savā cilvēciskajā ierobežotībā Viņš ir bezgalīgi nošķirts no Dieva, jo viss, kas ir mazāks par Dievu, ir bezgalīgi tālu no Dieva.

Luters savā pārliecībā cieši turējās pie Pāvila sacītā, ka Kristū mājo visa Dieva pilnība miesā [Kol.2:9], un izteica to spēkpilnā un paradoksālā veidā:

“Cilvēciskuma un dievišķības apvienojums Kristū veido vienu vienīgu patiesu personu, nevis divas. Kas tiek piedēvēts vienai dabai, tiek pamatoti attiecināts arī uz otru. [..] Dievs ir cietis, cilvēks radīja debesis un zemi. Brīdī, kad cilvēks Jēzus ir miris, ir miris mūžīgais Dievs, un bērns, kas zīž Marijas krūti, ir visu lietu Radītājs. – Tas kristietim jāiegaumē, lai viņš nekad neatrautu Kristus dievišķību no Viņa tapšanas par cilvēku, no Viņa iemiesošanās. Jo citādi būtu jārunā pardiviem Kristiem.”

Lai cik neierasti skan Lutera sacītais, tomēr šie vārdi ir pilnīgā saskaņā ar Svēto Rakstu vārdiem un nav teikti, lai kādu izbrīnītu vai šokētu, bet gan – lai liktu kristiešiem nopietni vērst uzmanību uz šo svarīgo mācību, ka tie varētu pilnīgi paļauties uz Kristu. Citviet Luters ir sacījis: “Es nepazīstu nevienu citu Dievu kā vien – cilvēku Jēzu Kristu.” Protams, gan Kalvinam, gan Cvinglijam šie vārdi šķita neprātīgi, taču tieši viņi bija tie, kas novirzījās no Svēto Rakstu mācības, nevis Luters.

Kalvina un Cvinglija novirzīšanās kristoloģijā radīja konsekvences arī mācībā par attaisnošanu. Lai gan viņu sekotāju mācība par attaisnošanu skan līdzīgi luteriskajai, tomēr, sacīdami, ka grēcinieks tiek attaisnots vienīgi caur ticību, viņi vārdam ticība piešķir atšķirīgu nozīmi.

Mūsu tēvi ticību vienmēr ir sapratuši kā pilnīgu paļāvību uz Kristus nopelnu, kas mums tiek dots Evaņģēlija vārdā un sakramentos. Vārds un sakramenti ir cieši saistīti ar Kristus iemiesošanos, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Luterānis saprot, ka viņš nevar satvert Kristu ārpus žēlastības līdzekļiem, un ticība šajā gadījumā ir vienīgi roka, kas saņem to, kas caur Kristus iemiesošanos tiek dots Vārdā un sakramentos.

Turpretī, ja noliedz visas Dieva pilnības klātbūtni Kristus miesā, tad arī Vārds un sakramenti, kas ir Kristus iemiesošanās labumu nesēji mums, netiek uzskatīti par reālu saikni ar Dievu, bet gan tikai par ceļa norādi vai simbolu tam, uz ko ticībai jātiecas. Šādā gadījumā ticībai jāmeklē cits ceļš pie Dieva – garām žēlastības līdzekļiem, garam iemiesotajam Dieva Dēlam – kādos citos iedomātos gara augstumos.

Romas baznīcā nepilnīga un aplama izpratne par Kristus iemiesošanos un darbu, ko Dieva Dēls veicis savā miesā mūsu pestīšanas labad, noved pie mācības par cilvēka nopelniem un darbiem, kas cilvēkam pašam jāveic savas pestīšanas labā, savukārt tā sauktajās protestantu baznīcās cilvēka ticībai pašai par sevi tiek piešķirts spēks sasniegt un satvert to, ko Kristus Savā, viņuprāt, ierobežotajā un nepilnīgajā inkarnācijā nespēj mums dot caur Vārdu un sakramentiem. Šādu pārspīlētu un nepamatotu spēju piedēvēšanu cilvēka ticībai teoloģijā sauc par fideismu. Luterismā ticība tiek uzskatīta par dvēseles roku, kas satver to, ko Kristus, Dieva Dēls, ir darījis, bet fideisma paudēji uzskata ticību par dvēseles roku, kas izdara to, ko Kristus, viņuprāt, nespēj. Šāda aplama ticība nereti aiziet prom no Dieva apsolījumiem un sapņo par to, ko tai pasaka priekšā cilvēka paša prāts.

Tādu ticību, kas ceļu pie Dieva iedomājas garām un apkārt Dieva rakstītajam vārdam un Kristus iestādītajiem sakramentiem – vienalga, vai tie būtu Romas baznīcas pašizdomāto darbu un nopelnu ceļš, vai fideistu pašizdomātās ticības ceļš – Luters sauca ari par entuziasmu jeb jūsmošanu. Savos Šmalkaldes artikulos, kas ir viena no mūsu baznīcas oficiālajām ticības apliecībām, viņš par šiem maldiem nopietni brīdināja baznīcu:

“Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur Savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.”

Iepriekšminēto maldu dēļ gan Romas, gan daudzo protestantisma novirzienu mācība par attaisnošanu ticībā ir deformēta. Atcerēsimies, ka Luters ir sacījis: ja tikai šis viens mācības artikuls par attaisnošanu baznīcā tiek paturēts tīrs un nesagrozīts, tad ari visa pārējā baznīcas mācība būs tīra un nesagrozīta un tajā nebūs nekādas ķecerības, bet, ja tas tiek sagrozīts, tad ari baznīca nespēj turēties pretī daudzajām maldu mācībām, kas to apdraud. Šī iemesla dēļ Romas baznīcas mācība gadu gaitā ir ļoti novirzījusies no Bībeles mācības, un tās ikdienas dievbijība ir dažādu māņticības izpausmju pilna.

« Sākums | 5.daļa » | Lasi 7.daļu

Biķeru Draudzes Avīze