Desmit spitālīgie un baznīcas vienība

Noklausies šo e-publikāciju

Stāsts par desmit spitālīgo dziedināšanu, kas lasāms Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā satura ziņā ir ļoti bagāts. Daudzi būs pamanījuši, ka te ir runa par pateicību un nepateicību. Uzmanīgākie lasītāji no šā stāsta notikumiem daudz ko uzzinās par ticību un ticības cīņu. Taču varbūt tikai retais būs pamanījis, ka šajā stāstā atrodamas arī atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar baznīcas vienību.

Kristus, tātad, bija pavēlējis desmit lepras slimniekiem, kas no viņa lūdz palīdzību, doties pie priesteriem, lai tie tos pārbaudītu saskaņā ar bauslībā noteikto kārtību. Pa ceļam slimnieki atklāja, ka kļuvuši veseli. Viens no viņiem, samarietis, devās atpakaļ pie Kristus, nometās pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Turpretī pārējie deviņi neatgriezās, lai pateiktos Jēzum.

Visi desmit bija ticējuši Kristum. Lūguši no Viņa palīdzību un arī to saņēmuši. Šajos desmit veselību atguvušajos slimniekos mēs redzam visas kristietības prototipu. Visus viņus Kristus ir dziedinājis. Vien no viņiem dodas pie Kristus, lai pateiktos Viņam, citi ne. Vienība ir zudusi.

Deviņi ir devušies pie priesteriem, lai atgrieztos jūdu reliģiskajā dzīvē, bet viens ir izvēlējies palikt vienīgi pie Kristus. Vai viņš rīkojās pareizi? Vai viņam nevajadzēja vienības vārdā palikt kopā ar pārējiem? Dievs taču grib, lai ticīgie būtu vienoti! Šis ir pats lielākais kārdinājums, kad pret ticību vēršas ar Dieva vārdu. Cīnīties pret šo kārdinājumu var vienīgi ar precīzu Dieva vārda izpratni.

Šinī gadījumā tas nozīmē to, ka Dievs ir jāgodā vairāk nekā Viņa dāvanas. Jāpielūdz ir pats Kristus, nevis Viņa dotā vienība. Nu labi, samarietis, nošķirdamies no deviņiem un pateikdamies Kristum darīja pareizi, lai tad tie deviņi pievienojas viņam. Taču arī tas ir kārdinājums. Šiem deviņiem nav jāpievienojas vienam, tāpat kā vienam nav jāpievienojas deviņiem. Tādā veidā nav panākama vienotība.

Šiem deviņiem ir jāmetas pie Kristus kājām. Jāatgriežas pie Viņa, un tad tiks atjaunota zudusī vienība. Arī samarietim katru dienu no jauna ir jāturpina atgriezties pie Kristus kājām, neatkarīgi no tā, vai to citi dara vai ne. Es esmu pārliecināts, ka šajā samarietī mēs redzam patiesu luterāni. Viņš guļ pie Jēzus kājām un bēdājas par Kristus jautājumu “Kur tad tie deviņi?” Viņš gribētu būt kopā ar tiem. Taču šīs kopības vārdā viņš nevar pamest Kristu. Viņam ir jāpaliek pie Jēzus kājām un jāgaida lai cik bezcerīga šāda gaidīšana liktos, ka varbūt tomēr kāds no tiem deviņiem atgriezīsies. Ne pie viņa, bet pie Kristus!

Tā samarietis atbild uz jautājumu par sašķeltību, kas valda kristiešu vidū. Viņš ir vientuļš, tikpat vientuļš kā viņa brālis, patiesais luterānis šodien. Taču viņš nespēj tiekties pēc kopības, attālinoties no Kristus. Un Jēzus uzslavē vientuļā samarieša ticību. Tāpat Viņš arī šodien uzslavē vientuļā luterāņa ticību. Ticību, kas pieķeras vienīgi Jēzum.