Debesu kopība

Ja kristieši jau tagad, laikā starp Jēzus nāvi un pastaro tiesu, var dzīvot redzamā kopībā ar citiem kristiešiem, tad tā ir kā žēlastības dāvana — jau tagad baudīt kaut ko no pēdējiem laikiem.

Tā ir Dieva žēlastība, ja šajā pasaulē draudze var atklāti pulcēties kopā Dieva vārdā un Vakarēdiena sakramentā.

Ne visi kristieši var piedalīties šajā žēlastībā. Ieslodzītie, slimie, vientuļie, kas izkaisīti pasaulē, Evaņģēlija pasludinātāji svešās zemēs ir vieni. Viņi zina, ka redzama kopība ir žēlastība. Viņi lūdz līdz ar psalmistu: “Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū” (Ps.42:5).

Bet viņi — pēc Dieva gribas izkaisīta sēkla — joprojām paliek vieni tālās zemēs. Taču to, kas viņiem nav dots kā redzama pieredze, viņi ar vēl jo lielākām ilgām satver ticībā.

Tā trimdā izsūtītais Kunga māceklis apokaliptiķis Jānis Patmas salas vientulībā “Kunga dienā” (Atkl.1:10) svin debesu dievkalpojumu kopā ar savām draudzēm. Viņš redz septiņus lukturus, kas ir viņa draudzes, un septiņas zvaigznes, kuras ir draudžu eņģeļi, un to vidū un pāri visam Cilvēka Dēlu Jēzu Kristu lielajā Augšāmceltā godībā. Tas viņu Savā vārdā stiprina un mierina.

Tā ir debesu kopība, kurā izsūtītie piedalās sava Kunga augšāmcelšanās dienā.