:: e – BAZNICA ::

Dažādie priesteri

“Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu.” (2.Moz.19:6)

Šos vārdus tas Kungs sacīja Mozum, lai viņš atkal teiktu tos tālāk Israēla bērniem. Ja Israēls “Uzklausīs tā Kunga balsi un turēs Viņa derību” (2.Moz.19:5), tad šie tituli attieksies uz viņiem. Tauta vienbalsīgi atbildēja Mozum: “Visu, ko tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim” (2.Moz.19:8). Un Mozus atnesa tam Kungam atpakaļ šos vārdus. Te mēs redzam ticības apliecības piemēru, jo apliecināt ticību nozīmē – teikt atpakaļ tam Kungam, teikt “āmen” tam, ko Viņš ir teicis. Šā notikuma konteksts ir Vecās Derības slēgšana un Desmit baušļu došana Sinaja kalnā un svarīgi ir ievērot, ka Israēls būs priesteru un ķēniņu valsts un svēta tauta Man, t.i., Dievam. Jaunajā Derībā (1.Pēt. 2) Pēteris vēršas pie ticīgajiem kā pie “priesteru saimes”, “izredzētas cilts”, “ķēnišķīgiem priesteriem”, “svētas tautas” un arī visi šie tituli ir saistībā ar to Kungu, turklāt ļaudis, kurus Dievs tā nosauc, ir “Viņa īpašums” (1.Pēt.2:9) . Tie ir Viņa paša aicinātie ārā no nepriesteru, nesvētās tautas, lai darītu tos Sev par ķēnišķīgiem priesteriem un svētu tautu.

Vecās Derības Israēla tautai bija dota īpaša priesteru privilēģija – tuvoties Dievam un kalpot visai pārējai pasaulei. Taču šīs svētās tautas vidū bija arī vēl kādi citi priesteri (2.Moz.19:2; 30:30; 3.Moz.8; 10:3). 2.Mozus grāmatas 19.nodaļā tāds ir Mozus, kura uzdevums ir svētīt pārējo tautu. Tā ir īpaša kalpošana, kurai viņš ir izraudzīts (ordinēts) no paša Dieva. Tātad ir divu veidu priesteri, un abi šie veidi ir no Dieva un ir Viņa dāvana. Šo abu priesterības veidu starpā nav un nevar būt nekādas konkurences vai cīņas, jo abi šie veidi ir cieši saistīti ar to Kungu, tie ir priesteri tam Kungam. Vēl skaidrāk tas top atklāts Jaunajā Derībā, kur patiesībā ir tikai viens Priesteris – Jēzus Kristus, kas upurē pats sevi mūsu dēļ un mūsu vietā. Viņa upuris ir pilnīgs, un tam neko vairs nevajag pievienot. Pēc Kristus pilnīgā upura vairs nav vajadzīgs upuris par grēkiem.

Bet ko tad upurē Jaunās Derības priesteru tauta?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs no 2.Mozus grāmatas 19.nodaļas no Sinaja kalna caur Golgātas kalnu nonākam pie Pāvila Vēstules romiešiem: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana” (Rom.12:1). Jaunās Derības priesteru tauta tātad arī upurē sevi. Taču tas vairs nav asiņainais upuris par grēkiem, bet tas ir dzīvs upuris, kur priesteru tauta upurē savu dzīvi savam tuvākajam par labu.

Bet vai tas nozīmē ka kristietībā nav īpašu priesteru? Ja tas tā notiek, tad īpaša priesterība cenšas ieņemt vienīgā Jaunās Derības Priestera vietu, kā mēs to redzam tur, kur pastāv šī īpašā priesterība. Tādēļ pareizāk būtu, kā ari lai izvairītos no pārpratumiem Kristīgajā Baznīcā, – ka vajadzētu runāt nevis par priestera amatu, bet gan par Garīgo kalpošanas amatu. Priesteri ir visi, bet no svētās Dieva tautas – priesteru saimes vidus piemēroti vīri tiek izraudzīti un aicināti tā Kunga dāvanu izdalīšanai jeb Dieva vārda sludināšanai un sakramentu pārvaldīšanai. Tie tad ir mācītāji, t.i. Svētais kalpošanas amats jeb Garīgais amats. Viņi izdala tā Kunga dāvanas, bet laji, šo dāvanu saņēmēji, kā Dieva priesteri, katrs pēc sava aicinājuma tās izdzīvo savā dzīvē.