Jēzus pētniekus vienojošās kļūdas

Noklausies šo e-publikāciju

Mēs varētu vēl diezgan ilgi turpināt uzskaitīt 19. gadsimta Jēzus dzīves pētniekus, kas bija konfesionālāki vai vismaz mērenāki nekā D. Štrauss, taču tiem visiem piemita kopīga kļūda. Jēzus dzīves pētniecībā tie bez izņēmuma meklēja savu jau gatavo, iepriekšpieņemto uzskatu apstiprinājumu.

Tādēļ 19. gadsimtā valdošā Jēzus dzīves izpratne veidojās Apgaismības laikmeta filozofiskajā kontekstā un svārstījās starp deistisku viendievību un praktisku trīsdievību.

“Tas faktiski nozīmēja, ka Jēzus tika uzlūkots kā dziļš reliģisks vizionārs, morāles mācības celmlauzis, dievišķā universa principa cilvēcisks uzzibsnījums vai kā cilvēciska metamorfoze, kurā atklājas viens no trīs Dieviem.

Taču, ja 19. gadsimta domātaji ir tajā vainojami, tad tā ir vaina, kurā viņi dalās ar daudziem saviem mūsdienu līdziniekiem. Ja viņu darba rezultāts šķiet nedabisks, samākslots un nereāls, tad tā iemesls varētu būt nevis kritiskas domāšanas trūkums, bet gan nespēja iedziļināties pirmā gadsimta domu pasaulē un no iekšpuses paraudzīties uz Dievu, kuru pirmie kristieši pielūdza kā Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Jo beigu beigās kristoloģijas jautājums ir Trīsvienības jautājums.”

Šādi Kolins Brauns savā izcilajā 19. gadsimta Jēzus dzīves pētniecības apskatā, raksturo tā gadsimta kristoloģiju, kas lika pamatus mūsdienās dominējošajiem kritiskajiem uzskatiem. Šai kristoloģiskajai ievirzei tomēr bija arī nopietni pretinieki. Diemžēl paradoksālā veidā viņi radīja jaunas, varbūt pat vēl smagākas problēmas.

Liberālās teoloģijas iesāktajai Jēzus dzīves pētniecībai asi uzbruka samērā konservatīvais bīblicists Martins Kēlers (1835–1912). Lai gan viņa nolūks bija aizstāvēt tradicionālās kristoloģiskās nostādnes pret vēsturisko kriticismu, tomēr viņš atstāja iespaidu gan uz liberālajiem, gan konservatīvajiem 20.gs. pētniekiem.

M. Kēlers nošķīra zinātniskajai vēstures pētniecībai pieejamo Kristu no ticības Kristus, ieviešot terminus historisch un geschichtlich. Abi šie jēdzieni tomēr ir samērā grūti nošķirami, saprotami vienīgi vācu valodā un arī tad radījuši vairāk neskaidrību nekā skaidrības.

M. Kēlers norādīja, ka Jaunā Derība mums nesniedz nekādus vēsturiskus dokumentus mūsdienu izpratnē. Proti, mums nav ne Jēzus dzimšanas reģistra, ne Poncija Pilāta tiesas lēmuma, ne arī citu tamlīdzīgu dokumentu. Vēl jo mazāk mēs varam runāt par medicīnisku vai juridisku slēdzienu, kas liecinātu par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos un tādējādi pārceltu augšāmcelšanos no ticības sfēras vēsturisko faktu sfērā. Šo iemeslu dēļ M. Kēlers noliedza jebkādu vēsturisko pozitīvismu, ko raksturotu termins – historisch. Tie būtu vēstures notikumi, kas nav atstājuši nekādu ietekmi uz nākotni. Tomēr viņš nenoraidīja vēsturiskā Kristus nozīmīgumu, ko apzīmēja ar terminu – geschichtlich, tas ir, kā notikumu, kam uz nākotni bijusi liela ietekme. Proti, apustuļi nāca pie ticības, un šī ticība tika apliecināta.

M. Kēlers uzskatīja, ka Jaunās Derības raksti nav vēsturiski dokumenti, bet gan agrīno kristiešu ticības apliecības. Tādējādi pēc M. Kēlera domām 19. gadsimta liberālajai Jēzus dzīves pētniecībai zūd jebkāda nozīme, jo tas, ko Jaunā Derība māca par Kristu, nav racionāli pierādāms, bet vienīgi satverams ticībā.

Līdz ar to M. Kēlers ieviesa domu, ka ir noteikta atšķirība starp vēsturisko Jēzu un patieso vēsturisko Kristu, kas nav vēsturiski pierādāms, bet kas patiesi dzīvoja apustuliskās baznīcas sludināšanā un visu vēlāko uzticamo kristiešu sirdīs.

Kēlers raksta: “Kristus darbību, pirmkārt, raksturo tas, ka viņš iekaroja savus mācekļus, vezdams tos pie ticības. Otrkārt, tas ir un paliek fakts, ka šī ticība tiek apliecināta. ..Īstais Kristus ir darbīgais Kristus, kas darbojas dažādu tautu vēstures lappusēs; Kristus ir līdzdalīgs arī miljoniem, kuru bērnišķīgo ticību viņš ir iekarojis, ..reālais Kristus ir sludinātais Kristus. Un sludinātais Kristus ir tas Kristus, kam tic.. No šīs pieredzes lejup uz mums raugās mūsu dzīvā Pestītāja Persona, par miesu kļuvušā Vārda Persona, atklātā Dieva Persona.”

Ir jāpiekrīt M. Kēlera atziņai par ticības saistību ar sludināto Kristu, nevis kādu racionāli objektivizējamu konceptu. Apbrīnas vērta ir arī M. Kēlera vēršanās pret liberālismu; tradicionālās ticības apstiprināšana un centieni atbrīvot kristoloģiju no racionālistiskā historicisma spīlēm; turklāt mēs varētu arī vēlēties, lai konservatīvie teologi vairāk mācītos no M. Kēlera, ka kristoloģijai nav vajadzīgs un tā arī neko neiegūs, cenšoties racionāli pierādīt to, kas ir skaidri atklāts Kristū un fiksēts Rakstos.
Tomēr mēs nevaram M. Kēleram piekrist pilnībā.

Lai gan viņam ir sava taisnība, apgalvojot, ka Jaunā Derība nesniedz mums Jēzus dzimšanas un miršanas apliecību kopijas un tamlīdzīgus dokumentus, tomēr mēs nedrīkstam ignorēt faktu, ka mums nav pieejami arī šāda veida dokumenti, kas liecinātu par citiem tajā laikā dzīvojušajiem cilvēkiem. Turklāt mēs uzskatām, ka aculiecinieku – apustuļu liecība sniedz pilnīgi uzticamu un pārbaudāmu informāciju un tā ir uzskatāma par īstu, patiesi vēsturisku avotu, tā kā par Kristu mēs varam sacīt, ka Viņš ir antīkās pasaules cilvēks, par kura dzīvi mums ir daudz vairāk vēsturisku pierādījumu nekā par jebkuru citu Viņa laikabiedru.

M. Kēlera dalījums – vēsturiskais un vēstures Kristus jeb mēģinājums pacelt Kristu pāri vēsturei – noveda pie tā, ka daudzi 20. gadsimta Jēzus dzīves pētnieki savā prātā uzkonstruēja tādu Kristu, kurš ir pilnīgi atdalīts no vēstures un tās faktiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

« Iepriekšējā daļa