Cīņa zem Kristus asiņu karoga

“Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” [1.Tim.6:12]

Gaidīt, ka pienāks laiks pirms Pēdējās dienas, kad Baznīca iegūs mieru un atpūtīsies no visiem saviem ienaidniekiem, ir veltīga, nepamatota un muļķīga cerība. Tā gan ir taisnība, ka svētie pravieši paredzēja laiku, kad no zobeniem tiks izgatavoti lemeši un no šķēpiem – sirpji. Tomēr tas laiks ir pienācis jau sen. Tas notika, kad eņģeļi dziedāja: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes” [Lk.2:14], ievadot Jaunās Derības laiku, Evaņģēliju, kas sludina un nes mieru. Tas nav pasaulīgs miers, bet gan miers, kas pārsniedz visu cilvēcisko saprašanu, garīgs un debesu miers, kas pastāv pat kara vidū. Tas ir sirds un sirdsapziņas miers ar Dievu, neskatoties uz grēku, bauslību, nāvi, tiesu un elli.

Un tomēr Kristus Baznīca uz zemes paliks kā karojoša Baznīca līdz pasaules galam. Tā ir Dieva armija, kas piedalās Viņa karā virs zemes. Kristus, tās Kungs un galva, ir tās virspavēlnieks. Lai kļūtu par šīs armijas locekli, kristietim ir jāzvēr uzticība Trīsvienīgajam Dievam, brīvprātīgi jākalpo starp Dieva karotājiem un jācīnās zem Jēzus Kristus asiņu sarkanā karoga, kas pieder krustā sistajam godības Kungam un Dzīvības princim. Lai kur kristietis atrastos, visa pasaule ir viņa kaujas lauks, un visa Baznīca ar visiem tās garīgajiem un debesu dārgumiem ir svētā zeme, kuras robežas viņam ir jāaizstāv. Katra kristiešu ģimene un draudze ir kā cietoksnis, un katra atklātā patiesība, katrs Bībeles pants ir ierakumi, kas viņam jānosargā ar savām asinīm.

Šajā cīņā neviens nav neitrāls, jo šī cīņa notiek par Dieva godu, par paša cilvēka pestīšanu un par visas pasaules glābšanu. Šeit neitralitāte ir nodevība. Kas nepievienojas Dieva karaspēkam un negatavojas cīņai, tas pieder ienaidniekam. Ikvienam, neatkarīgi no vecuma, līdzekļiem un sociālā stāvokļa, ir jānēsā ieroči. Šajā garīgajā karā nav miera līguma ar ienaidnieku. Bībelē teikts: “Kas izturēs līdz galam, tas tiks izglābts” [Mt.10:22] un: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” [Atkl.2:10] Uz nāves gultas kristietim jāspēj teikt: ” Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis” [2.Tim.4:7], tas ir, ka viņš nekad nav pārkāpis savu Kristības zvērestu.

Svētais Pāvils tālāk rakstīja: “Un, jebšu sportists cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi.” [2.Tim.2:5] Kas cīnās, bet necīnās pareizi, tas ir, kas ļauj sevi pārvarēt kaujā, kas neizcīna uzvaru, tam reiz neizdosies pāriet no kareivīgās Baznīcas uz triumfējošo Baznīcu. Viņš nepiedalīsies mūžīgā miera un uzvaras svētkos augstajā debesu velvē. Viņš neko neiegūs, kad laupījums tiks izdalīts, un viņa pieri nerotās nezūdošais uzvarētāja godības vainags.