Apžēlotais bērns

“Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.” [Ebr.10:37]

Kas gan vēl vairāk būtu jāņem pie sirds kā Dieva vārdi par Tā Kunga atnākšanu un mūžīgās svētlaimes cerību! Neviens kristietis nav pilnīgs. Nevienam nav izdevies visu darīt pareizi. Tāpēc mums visiem vajadzīga mācība un labošana. Nav šaubu, ka Dieva priekšā “svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās” [Atkl.20:6].

Tas, kurš nemitīgi cīnās ar saviem grēkiem un trūkumiem, juzdams tos kā smagākās ciešanas virs zemes, ik dienas tversies pie Glābēja un Evaņģēlija vārda, kas visu laiku to mierinās, stiprinās un darīs dzīvu! Tāds ir apžēlots Dieva bērns. Un, pat juzdamies ļoti auksts un necienīgs iemantot glābšanas cerību, viņš tomēr uzdrīkstēsies ticēt šai brīnišķīgajai mācībai un no tās saņems lielu svētību.

Apustulis Pāvils pestīšanas cerību attēlo kā svarīgu ieroci. Viņš saka: “Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņucepuri!” [1.Tes.5:8]. Ticība un mīlestība ir ļoti būtiskas, bet – arī cerība. Kristus atnākšanas cerība spēj gan modināt, gan mierināt, gan šķīstīt, gan arī darīt dzīvu. Jānis saka: “Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts” [1.Jņ.3:3].

Ar lielo patiesību, ka laiks ir īss, Pāvils grib pacelt kristiešu prātus pāri šai iznīcīgajai pasaulei, lai viņi nekļūtu muļķi un nepieķertos šīs zemes lietām, lai kādas tās būtu. Viņš saka: “Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti; un, kas raud, kā tādi, kas neraud; un, kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas; un, kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt; un, kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet” [1.Kor.7:29–31].

Ievēro, cilvēk, ka laiks ir īss! Ja tev notiek kas priecīgs, nepriecājies pārlieku – tas ilgs tikai īsu brīdi un drīz beigsies. Ja tev notiek kas bēdīgs, nebēdājies pārlieku – tas nav uz ilgu laiku. Laiks ir īss. Ja tu apņem sievu vai nopērc saimniecību, tavam prātam ir jābūt tādam, it kā tu tūlīt to taisītos pamest. Jo “muļķīgā miesa” visu laiku grib pacelt savu galvu un radīt paradīzi virs zemes. Bet tas ir muļķīgi, jo cilvēka dzīve ir īsa.

Kaut jel kristieši, kas pasaulē ir tik aizņemti ar savām saimniecībām, uzņēmumiem un būvniecību, spētu laicīgi apstāties, iekams pēdējās garīgās dzīves dzirksteles nav apdzisušas un dievbijības gars nav pilnīgi tos pametis! Lai rokas strādā, bet esi godīgs pret sevi un pārbaudi savu sirdi! Nemāni sevi! Kam pieder tava sirds? Debesīm, no kurienes tu gaidi savu Pestītāju, vai arī taviem laicīgiem labumiem? Esi godīgs!

Bet pestīšanas cerības īpašais nolūks ir sniegt lielu mierinājumu. Jūs, kas grasāties padoties, piedzīvodami savus nebeidzamos trūkumus, grēkus un neticību, kura neļauj jums baudīt pat vienu laimīgu dienu bez drūmiem mākoņiem; un tu, ko ik dienas moka un uztrauc tavas ticības vājums un tavas sirds neticamais ļaunums, cietums un aukstums; un tu, kuram smagi kārdinājumi, pats sātana eņģelis, nedod miera, – jā, jūs visi allaž atcerieties, ka tas viss ilgs tikai īsu laiku. “Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies” [Ebr.10:37]. “Celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas” [Lk.21:28].

Smagā, biezā neticības migla lai nenomāc jūsu sirdis mūžīgi! Ļaunā miesa ar savām kārībām un ļaunā sirds ar savu aukstumu, viltību, vieglprātību, cietsirdību un ļaunprātību mūžīgi neturēs važās tavu garu. Īpaši tie, kurus Dievs apveltījis ar dvēseļkopšanas dāvanām un kuriem kā Kristus karavīriem jāpacieš vissmagākie uzbrukumi un mocības – gan ārēji no pasaules ar meliem un kaunu, gan iekšēji ar velna kārdinājumiem, tā ka viņi tik tikko spēj atvērt savu sirdi kādam šai pasaulē, – īpaši viņi nekad nedrīkst aizmirst pestīšanas cerību, kas ir viņu “bruņucepure”.

Lai viņi nekad neaizmirst, ka šīs cīņas nebūs bezgalīgas. Drīz Dievs sūtīs bēdas jūsu skumdinātājiem. Bet jums, bēdīgajiem, Viņš dos prieku un nevīstošu godību, kad Kungs Jēzus tiks atklāts no debesīm ar Saviem varenajiem eņģeļiem [2.Tes.1:7]. Pāvils izsaucas: “Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki”. [1.Kor.15:19]

Vislabākais un brīnišķīgākais vēl tikai nāks! Mēs redzēsim Ķēniņu vaigu vaigā un tad būsim ar Viņu mūžīgi! Vai mēs ticam Kristum tikai tad, kad Viņš runā par pašreizējo žēlastību, un neticēsim, kad Viņš runās par nākamo godību? Tā gan ne! Tas jāzina visiem kristiešiem! Būsim gatavi un modri, lai eļļa mūsu lampās neizsīkst, kad atskanēs sauciens: “Redzi, Līgavainis nāk!” [Mt.25:6]