Mēles savaldīšana

“Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” [2.Moz.20:16]

Tas ir bauslis, kas nerūp gandrīz nevienam. To arvien ir grūti paskaidrot tā, lai cilvēki apzinātos šā baušļa nozīmību. 5., 6. un 7.bauslim ir priekšrocība, ka pārkāpumi pret tiem tiek sodīti laicīgā tiesā, un pasaulē tos nosoda gandrīz ikviens. Bet vienkārša mēles kulstīšana, noniecinot tuvāko, – vai tam ir kāda nozīme? Tie taču ir tikai daži vārdi draugu pulkā.

Cilvēks, kas uzlauž atslēgas un nozog naudu, tiek sodīts ar brīvības atņemšanu. Kas izlej asinis, saņem bargu sodu, un šādus cilvēkus uzskata par lieliem noziedzniekiem. Bet cilvēks, kurš privātā sarunā vienkārši trin savu mēli, laupot tuvākajam viņa labo vārdu un reputāciju, kas viņam dārgāka par naudu, tāds cilvēks netiek uzskatīts par lielu noziedznieku un viņu neiesloga cietumā.

Bet Svētie Raksti par to runā citādi. Tur paļātājs ir pielīdzināts zaglim. Gudrais vīrs saka, ka zaglis ir labāks par cilvēku, kas ir radis melot, bet tie abi saņems postu sev kā mantojumu.

Tagad aplūkosim bausli un raudzīsim, ko Tas Kungs gribējis teikt: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Te mēs atkal redzam dievišķo labvēlību pret cilvēkiem. Dodot baušļus, Dievs lika kopīgu pamatu harmoniskai kārtībai cilvēku starpā virs zemes un īpaši rūpējās par četriem dārgumiem, ko žēlīgais Tēvs vēlējās sevišķi pasargāt – pirmkārt, cilvēka dzīvību, otrkārt, laulības svētumu, treškārt, mūsu īpašumus un, visbeidzot, mūsu labo vārdu un reputāciju.

Parasti mūsu gods un labais vārds mums ir dārgāks par jebkuru citu pasaulīgu lietu, jā, pat dārgāks par mūsu dzīvību. Tu zini, cik dārgs tev ir tavs labais vārds un cik maz tu spēj paciest jebkādus apvainojumus. Atceries, ka arī citiem viņu gods un reputācija ir tikpat dārgi kā tev. Tādēļ šis bauslis vēršas pret tevi, kā tas vēršas pret ikvienu citu, un šajā bauslī, tāpat kā visos citos, ir ietverts ikviens cilvēks. Šis bauslis ir saistošs visiem.

Lai kas tu būtu, tev jāņem nopietni bauslis: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.” Tā ir nopietna Dieva griba, ka nelaupām ne tikai tuvākā īpašumus un naudu, bet arī viņa reputāciju, labo un godājamo vārdu. Tā lai ikvienam būtu ļauts paturēt godu un labo vārdu savas sievas, bērnu, kalpu un kaimiņu acīs.

Ko māca šis bauslis? Vispirms tas māca to, ka tev visnopietnākajā veidā jārūpējas par saviem vārdiem un izteikumiem attiecībā uz savu tuvāko ne tikai tiesā, bet ikvienā sarunā, lai neradītu pret viņu nevajadzīgus aizspriedumus. Turklāt tev jāatbrīvojas no jebkādas aplamas un negodīgas attieksmes un jāpieliek visas pūles, lai savā runā tu paliktu patiesīgs un uzticams.

Pirmkārt, šis bauslis top pārkāpts tiesā, nepatiesi apvainojot savu tuvāko vai nepatiesi taisnojoties, kad kaut kas tiek apgalvots par daudz vai par maz vai apzināti vai neapzināti tiek aizstāvēts nepatiess apgalvojums; vai kad tiesnesis – apzināti vai neapzināti – pasludina aplamu spriedumu.

Otrkārt, šis bauslis tiek pārkāpts ikdienas dzīvē, ceļot neslavu savam tuvākajam ar nevērību vai ļaunprātību, izplatot par viņu aplamas baumas; kad klusējot ar apšaubāmiem žestiem un plecu raustīšanu cilvēks, nebūdams pārliecināts, pauž ko ļaunu par otru, neuzskatīdams, ka tam jārīkojas saskaņā ar mīlestības bausli.

Dažkārt šādas lietas notiek ārēji glīti un gandrīz nemanāmi, piešķirot saviem vārdiem vai rīcībai izkropļojošu un maldinošu ievirzi. Tas var notikt tik nemanāmi, ka vienīgi visuredzošais Dievs spēj to ieraudzīt. Šādas lietas sauc par apmelošanu, nodevību un aprunāšanu.

Taču, kad apdomājam Kunga Kristus bauslības skaidrojumu, kas liek mums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un darīt citiem vienīgi to, ko paši vēlamies, lai mums darītu, tad mēs patiešām saprotam Lutera sniegtā baušļa skaidrojumu:

“Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāko neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam neslavu ceļam, bet mums būs to aizbildināt, visu to labāko par viņu runāt un visu skaidrot viņam par labu.”