Izvairīties no laika gara

“Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši. Tas ir sludināts visai radībai apakš debesīm, un tam arī es, Pāvils, kalpoju.” [Kol.1:21-23]

Diemžēl arī kristieši nespēj pilnībā izvairīties no savam laikam piemītošā gara ietekmes. Draudze Kolosā nebija izņēmums, un arī mēs tāds neesam.

Daudzi cilvēki nespēj pieņemt Kristus glābšanas labo vēsti kā pietiekami stipru dzīves pamatu, uz kura stāvēt. Viņi atzīst, ka Kristus Evaņģēlijam ir savs labums, tomēr ar to nepietiek: lai mēs kļūtu patiesi garīgi, mums jālīdzinās citiem reliģioziem un garīgiem cilvēkiem, rūpīgi jāievēro, ko dodam un kādas dienas svinam, – tā jārīkojas visiem krietniem pienākuma cilvēkiem.

Pāvila vārdi liecina, ka Kolosas draudzē sāka ieviesties zināmi askētiski novirzieni [Kol.2:16, 20].

Šādas idejas ir raksturīgas mācībām, kurām ir viena kopīga iezīme: tās sludina, ka nepietiek ar ticību Glābējam Jēzum, tāpēc Evaņģēlijam jāpievieno vēl citas prakses un priekšraksti.

Taču Kristus apustulis pret to kategoriski iebilst: neklausieties viņos, bet vienmēr paturiet prātā, ka mūsu pestīšana ir pilnīga un pabeigta! Jēzus ir paveicis visu, kas nepieciešams mūsu glābšanai. – Kas dzīvo ticībā Jēzum, nedzīvo maldos.

Mums, kristiešiem, jāpastāv nelokāmā ticībā, neļaujot sev nolaupīt Evaņģēlija doto cerību.

Neaizgūsim savas domas un idejas no reliģiozās pasaules, lai cik “garīgas” tās liktos!

Turēsimies pie Jēzus un pazemīgā uzticībā paliksim Viņa vārdos.

Kas Viņam tic, tam ir mūžīgā dzīvība.