Taisnība un tiesa

Noklausies šo e-publikāciju

“Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati” (Ps.89:15).

Vārdu savienojums “taisnība un tiesa” kā refrēns skan cauri visiem Svētajiem Rakstiem, apzīmējot Dieva dotās bauslības pamatprincipus, kam jāiemiesojas laicīgās tiesas un sabiedrības morāles jomās. Abas šīs jomas savā būtībā veido vienotu veselumu, un šķīrums starp tām visbiežāk ir nosacīts. No šo abu jomu – morālās un tiesiskās – ciešās saistības izriet tas, ka amoralitāte viegli pāraug prettiesiskumā un prettiesiskums – amoralitātē, turklāt viens otru savstarpēji pastiprinot.

Vispirms būtu īsumā jāpieskaras tam, kā Bībelē atklājas tiesiskie aspekti.

Viena no tiesiskuma neatņemamām sastāvdaļām ir taisnīga jeb atbilstīga atmaksa par noziedzīgu nodarījumu. Tā kā noziedzīgas darbības ietiecas visās cilvēka dzīves jomās visos līmeņos, tad arī atbilstīgiem sodiem ir jābūt visos līmeņos.

Bībelē šī nozieguma un soda atbilstība izteikta, vadoties pamatā pēc diviem principiem. Viens tiek attiecināts uz noziegumiem pret personas īpašumu, otrs – uz noziegumiem pret personu.

Noziegumi pret personas īpašumu vai mantu bija jāatmaksā ar uzviju – divkārtīgā vai, zādzības gadījumā, četrkārtīgā vai pat pieckārtīgā apmērā: “Ikviena lieta, kad nodarīts zaudējums, vai tas būtu vērsis, ēzelis, avs, kāds drēbju gabals vai kāda cita zaudēta manta .. zaudējums divkārtīgi savam tuvākam jāatlīdzina.” “Ja kāds nozog vērsi vai avi un to nokauj vai pārdod, tam būs atdot piecus vēršus par vērsi un četras avis par avi.” (2.Moz.22:8; 2.Moz.21:37). Tas, ka nodarītais mantiskais zaudējums jāatmaksā vairākkārtīgi, veic gan preventīvu, gan pedagoģisku, gan kompensācijas funkciju.

Savukārt noziegumi, kas skar personas veselību vai dzīvību, bija jāsoda pēc tiešas atbilstības principa: “Tad nu lai tavas acis nelūkojas žēlodamas: dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju.” (5.Moz.19:21; sk. arī 2.Moz.21:24-25; 3.Moz.24:20)

Iespējams, šis princips netika realizēts primitīvā un tiešā veidā, vismaz Bībelē mēs nevienu šādu precedentu neatrodam. Domājams, ka jau sākotnēji vainīgajam netika izsista acs vai zobs, bet pastāvēja atbilstošs kompensācijas mehānisms, pēc kura vainīgais varēja izpirkt savu roku, kāju, aci vai zobu kādā citādā veidā, parasti – vienojoties ar cietušo pusi (sk. 2.Moz.21:18-31). Tikai ļaunprātīgi izplānotas un tīšas slepkavības gadījumā nebija nekāda kompensācijas mehānisma vai iespējas izvairīties no nāvessoda. Tāpat šāda iespēja izvairīties no nāves nebija arī citu īpaši smagu un sabiedrībai īpaši bīstamu noziegumu gadījumā (sk. 2.Moz.21:12-17).