Altāra Sakraments: To dariet Mani pieminēdami

Tāpat kā atbildes uz citiem ar Sakramentu saistītiem jautājumiem, arī atbilde uz jautājumu par Sakramenta saņemšanas biežumu ir atrodama iedibināšanas vārdos, proti, “to dariet” un “cikkārt jūs to darāt”. No šiem vārdiem ir skaidrs, ka Vakarēdiens jābauda bieži.

Mārtiņš Luters, lai gan noraida jebkuru noteiktu laika posmu, kurā ikvienam obligāti būtu jāpiedalās Altāra Sakramenta svinēšanā, atzīst, ka tas, kas Sakramentu nebauda regulāri, nav uzskatāms par kristieti. Bet ko darīt, ja kristietis tomēr nedz apzinās savu grēcīgumu, nedz jūt izsalkumu pēc Sakramenta? Lutera atbilde ir šāda: “Jo mazāk tu jūti savus grēkus un trūkumus, jo lielāks ir iemesls meklēt palīdzību un zāles.” Tiem, kuri neilgojas pēc Svētā Vakarēdiena Luters iesaka pārdomāt šādas lietas: “Pārbaudi sevi, vai esi miesa un asinis un tici Dieva vārdam, kas apliecina: “Jo es zinu, ka manī, tas ir manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.” (Rom. 7:18) Turklāt tu ievēro, ka esi pasaulē, par ko Dieva vārds apliecina: “Jo viss, kas ir pasaulē,– miesas kārums, acu kārums un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1. Jņ. 2:16) Tavā tuvumā noteikti ir arī ļaunais velns, kas ar saviem meliem un ļaunumu tevi vienmēr kārdina. “Ja, to visu pārdomājot, arī tad neko nejūti, tad tev vēl jo vairāk nepieciešams to izsūdzēt Dievam un savam brālim.”

Svarīga ir arī atziņa, ka, baudot Svēto Vakarēdienu, mēs ne tikai paši pieminam Kristu, bet arī Dievs piemin mūs. Patiešām savāda liekas doma, ka Kristus lika iedibināšanas vārdus atkārtot, lai mācekļi neaizmirstu Viņu. Vai tas, ko viņi bija piedzīvojuši, vispār bija aizmirstams, lai kā arī mācekļi varbūt to vēlētos? Ja mēs uzmanīgi lasām grieķu tekstu, tad atrodam, ka tulkojums – “to dariet mani pieminēdami” – nav vienīgais iespējamais tulkojums. Tikpat labi, tas varētu būt šāds: To dariet, lai Dievs varētu pieminēt mani. Bet ko tas varētu nozīmēt? Zināmu skaidrību šeit ienes kāda plaši pazīstama Pashā lūgšana, kura lūdz Dievu pieminēt Mesiju. Dievs piemin Mesiju tādējādi, ka Viņš liek nākt Savai valstībai. Šādā veidā Kristus vārdus saprot arī Pāvils: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, iekams viņš nāk.” Tātad katru reizi, kad mēs saņemam Vakarēdienu, mēs pasludinām Tā Kunga nāvi. Tagad rodas jautājums – kā tas saprotams?

Vārdi “iekams Viņš nāks” acīmredzot ir saprotami tā, ka tie attiecas uz liturģisko maranatha, tas ir draudzes lūgšanu pēc Kunga otrreizējas atnākšanas. Tādējādi Tā Kunga nāve netiek pieminēta kā pagātnes, bet kā eshatoloģisks jeb pēdējo laiku notikums, proti, Jaunās Derības iesākums. Uz šādas izpratnes pareizību norāda arī senie liturģiskie teksti. Tātad šie Kristus vārdi nenozīmē pavēli lauzt maizi kopā, lai mēs neaizmirstu Viņu, bet gan šādā veidā mācekļi atgādina Dieva priekšā Kristus pestīšanas darbu un lūdz pēc tā piepildījuma Pastarā dienā. Katrā ziņā šāds tulkojums, kur tiek uzsvērta Mesijas pieminēšana Dieva priekšā ir ebrejisks, kamēr Kristus pieminēšana, atceroties Viņu, būtu vairāk grieķiska, kas balstīta Platona filozofijā. Lai gan ir iespējami abi tulkojumi, tomēr liekas, ka ebrejiskais ir pareizāks. Tas tiek apstiprināts arī teoloģiski. Tā kā Vakarēdiens ir Evaņģēlijs, tad tas ir pilnībā Kristus, nevis mūsu darbs. Ja šeit runa būtu par mūsu atcerēšanos, tad tā būtu bauslība, un tas nesaskanētu ar Vakarēdiena evaņģēlisko raksturu. Bet Kristus pestīšanas darba atgādināšana Dieva priekšā un Viņa otrās atnākšanas gaidas savukārt ir Evaņģēlijs, kas pilnīgi saskan ar Vakarēdiena jēgu. Tātad Svētais Vakarēdiens jeb Altāra Sakraments ir Dieva dāvana, kurā Tas Kungs mums dod grēku piedošanu un jaunu dzīvi. Nāciet, baudiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs!