Par manu mīlestību uz Dievu

Turēt Dievu augstāk par pasauli, par ziemas priekiem un rīta miegu tā, ka tu svētdienā neslēpo un neizklaidējies, bet dodies uz baznīcu, – par tādām lietām mūsu griba spēj izlemt. Grūtāk jau ir tad, kad jānoliek pie malas laikraksts, lai tas netraucētu rīta lūgšanas, un kad avīze jāatstāj nelasīta, lai būtu laiks lasīt Svētos Rakstus.

Ļaunāk kļūst tad, kad atklāju vēl dziļākus un nopietnākus trūkumus savā ticībā un mīlestībā. Kā pārvarēt nepatiku un apnikumu pret Dieva vārdu? Es varu to apspiest un savaldīt ar disciplīnas palīdzību, kā arī ar cītīgu nodošanos Dieva vārdam, taču nereti tas nepalīdz un apnikums neizzūd. Kā iegūt mīlestību uz Dievu, lai lūgšana allaž būtu mana vēlme un patika, nevis nasta un pienākums?

Kādreiz es iedomājos, ka pietiks, ja lūgšu vienīgi tad, kad būs iedvesma. Tomēr spontāno lūgšanu retums un to tendence kļūt arvien seklākām, reizēm pat pilnīgs lūgšanu panīkums – tas viss ļoti smagi apsūdz manu cieto un auksto sirdi. Vēlme klausīt Dieva gribai mudina mani uz disciplinētu lūgšanu dzīvi. Cīņas norisinās arvien dziļāk un dziļāk manī. Tomēr ļaunuma avoti tā arī netiek aizdambēti.

Beigu beigās es nokļūstu pie pirmavota, taču tas nav vienkāršs avots vai aka, bet gan nebeidzams, melns ūdens, kura krastmalā esmu jau stāvējis. No šīs noslēpumainās, aukstās dzelmes izriet arī manis paša vēsums un kūtrums. Lai arī es vēlos būt brīvs un priecīgs, vienmēr lūgt un slavēt Dievu no visas sirds, tomēr šī dzelme mani patur savā varā. No turienes nāk manas tumšās šausmas, kas liek baidīties, kaut arī zinu, ka Dievs man ir pavēlējis nebīties šai pasaulē neko citu kā vienīgi Viņu.

Tā ir ar manu mīlestību uz Dievu!

Ar dziļu nepatiku es novēršos. Bēdas man, ka man ir jābūt tādam! Es nemīlu Dievu pāri visām lietām, tas nu diemžēl ir droši.