:: e – BAZNICA ::

Jaunais cilvēks pieaug un nobriest žēlastībā

Kas attiecas uz jauno cilvēku mūsos, tad pagaidām šis bērns vēl ir maziņš, nesen piedzimis, un tomēr tas ir svēts un Dievam tīkams.

Arī Kristus, kad gulēja Savā silītē, bija maziņš un nemanāms, tomēr Viņš patiesi bija Dieva Dēls, kas ieņemts no Svētā Gara, Dievam, eņģeļiem un cilvēkiem dārgs un mīlams.

Šis svētais Bērns uzauga grēcīgās Nācaretes vidū un pieauga gudrībā un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem, un vēlāk ar daudz cīņām, ciešanām un vajāšanām devās pretī Savas dzīves mērķim. Un tāpat arī jaunais cilvēks, Kristus mūsos, kas ir ieskauts ar vecā Ādama dzīvi, pasauli un ļaunā gara kārdinājumiem, pieaug un nobriest žēlastībā, Kristum arvien vairāk darbojoties un valdot mūsos, arvien vairāk kļūstot “viss iekš visa”, kamēr vecais cilvēks, piesists pie krusta, ik dienas arvien vairāk cieš, novārgst, top nomocīts un nonāvēts.

Kā tas notiek? Apustulis saka: “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā..” (Kol.2:6) Ievērojiet: kā jūs Viņu esat pieņēmuši, tā Viņā dzīvojiet. Tāpat kā tas notika sākumā, kad jūs sākāt ticēt, tam jāturpinās arī tālāk, dzīves plaukumā un briedumā. Tāpat kā pirmajā reizē notika vecā cilvēka nāve un jaunā tapšana, tā arī pēc tam vecajam jāmirst un jaunajam jādzimst.

Visā šajā nodaļā runāts par to, lai visi ticīgie, kas reiz pieņēmuši Kristu, vairs neiedomātos veikt nekādus īpašus pasākumus savai glābšanai, bet apzinātos, ka viņi ir tikuši taisnoti, apžēloti un svētdarīti ar to pašu Kristu un to pašu Evaņģēlija vēsti.

Ar vientiesīgu ticību tiem jāpaliek un jāturpina iesāktā ticība, un, kā sacīts (Kol.2:19), tiem jāturas pie “galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumi. Tādā nozīmē apustulis arī (Kol.2:12-13) atgādina kolosiešiem, ka viņi ar Kristību un ticību jau ir kļuvuši par jauniem un dzīviem radījumiem Kristū, par ko ikviens var lasīt turpmāk šajā pašā nodaļā.