Par kristības ūdens spēku

Kristības ūdens, lai cik neievērojams tas ārēji šķistu, tomēr ir bagāts un dārgs ūdens.

Tas būtu tas pats kā, ja bagāts vīrs par niecīgu zelta gredzentiņu sacītu: “Tas, kas iegūst un saņem šo gredzenu, līdz ar to iemanto arī mani un visas manas bagātības.” Tā šis gredzens, lai arī pats par sevi niecīgs, tomēr ir pārmēru dārgs un vērtīgs, jo gredzenam būtu ne tikai paša gredzena vērtība, bet visa šī cilvēka, kas devis apsolījumu, un Viņa īpašumu vērtība. Kādēļ tā? Jo tam pievienoti vārdi un apsolījumi, ka gredzena saņēmējam piederēs viss.

Tāpat ir ar Kristību. Bez Dieva vārda tas ir tikai ūdens un tam nav vērtības, bet kopā ar Dieva vārdu un apsolījumu, ko Kristus šim ūdenim pievienojis, tas ir sakraments, kurā ielikta visa žēlastība un glābšana. To pašu arī apustulis Pāvils saka par Kristību Vēstulē efeziešiem (5:26), kur viņš runā par to, kā Kristus ir sagatavojis Savu draudzi: Viņš to ir šķīstījis “ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu”. To ievēro: mazgājis ar ūdens mazgāšanu, bet tas noticis caur Dieva vārdu. To pašu mēs lasām arī M. Lutera Katehismā:

“Ūdens to gan nedara, bet Dieva vārdi, kas ar ūdeni savienoti.”

Ir pamācoši pārdomāt, kā Dievs bieži ir lietojis šo metodi, proti, savienojot neredzamās un debešķīgās žēlastības dāvanas ar redzamām un laicīgām lietām, un ar to visu sniedzis pārdabisku, dievišķu palīdzību un glābšanu, ko Viņš ir vēlējies dāvāt Savai tautai. Tas vienmēr ir bijis nepieciešams vājai, jūtīgai un mazticīgai cilvēka sirdij. Mums ir daudz šādu piemēru no Vecās Derības, piemēri, kas ir kā simboli mūsu glābšanai Kristū. Kad Israēla bērnus pasaudzēja no nāves eņģeļa zobena, tas notika ar ārēju zīmi, kad durvju ailes bija jāapzīmē ar Pashā jeb Lieldienu jēra asinīm (2. Moz. 12). Un, kad viņus tuksnesī sadzēla nāvējošas čūskas, tad no nāves viņus izglāba paaugstinātās vara čūskas uzlūkošana.

2.Ķēniņu grāmatas 5.nodaļā mums ir tāds pats paredzējums Kristībai un tam, kā mūsu prāts pret to attiecas. Kad sīriešu karavadonis Naamans atnāca pie pravieša Elīsas, lai meklētu palīdzību un šķīstīšanu no savas spitālības. tad viņam pat nebija iespējas satikt pašu pravieti, bet bija jāuzklausa tikai viņa kalpa norādījumi, ko pravietis bija devis: “Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!” (2.Ķēn.5:10).

Tad Naamans sadusmojās un grasījās jau braukt prom, jo pravietis nebija iznācis ārā ar viņu satikties un nelietoja nekādus svinīgus rituālus, bet tikai atsūtīja vēstnesi ar pāris vienkāršiem norādījumiem. — “Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga; sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību” (2.Ķēn.5:11).

Pēc tam viņš sāka skatīties uz pašu ūdeni un uz tā nepievilcību un sacīja: “”Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israāla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?” Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns” (2.Ķēn.5:12). Taču, kad viņš beigās ļāva sevi pierunāt un pēc pravieša vārdiem iekāpa Jordānā, tad apsolījums piepildījās un viņš tūlīt kļuva šķīsts un vesels. Kādēļ tā? Ne jau kādu Jordānas ūdens dziedinošu īpašību dēļ, bet vienīgi tam pievienotā apsolījuma dēļ: “Ej un mazgājies, un tu kļūsi šķīsts!”

Tas attēlo Kristību. Un tas attēlo arī mūsu attieksmi pret to. Vispirms mēs skatāmies tikai uz neievērojamajiem Dieva vārda kalpiem, kas izpilda Kristību, un viņi to dara ar vienkāršām neizteiksmīgām ceremonijām. Ja vien mēs spētu redzēt pašu Dievu, ar debešķīgu cēlumu kristījot un nosaucot mūs par svētīgiem un glābtiem, tad gan mēs ticētu un tas mums šķistu būtiski un cienīgi.

Taču mēs ar savām acīm neko neredzam. Mēs skatāmies uz šo ūdeni un domājam: “Vai, piemēram, manas nožēlas pilnās asaras nespēj labāk cīnīties pret grēkiem kā šis ūdens, kas paņemts no akas un mazliet apslaka cilvēka galvu?” Un, ja mēs šādi kavējamies tikai pie ūdens un aizmirstam apsolījuma vārdus, tad mēs topam par Kristus un Kristības vieglprātīgiem nicinātājiem un paliekam savā grēka spitālībā.