Pirmais bauslis atklāj dziļu grēka nešķīstību

Pirmais bauslis rāda, ka visa mūsu dzīve ir viens vienīgs liels, bezgalīgs un summējošs grēks un pat savā vislielākajā dievbijība mēs joprojām esam atbaidoši grēcīgi, jo neviens no mums no sirds un patiesi nebīstas Dieva, nemīl Viņu un uz Viņu nepaļaujas.

Patiešām akls un neredzīgs ir cilvēks, kas lolo ilūzījas, ka spēj izpildīt Bauslību, pastāvēt sava iedomātajā dievbijībā un ar saviem labajiem darbiem uzlikt jaunus ielāpus vecai drēbei.

Lietas notiek saskaņā ar Mārtiņa Lutera rakstīto:

“Visa pasaule nav atrodams neviens pats cilvēks, kas izpilda pirmā un lielākā baušļa prasības, un mēs visi diemžēl rīkojamies tam pretēji. Tādēļ Šis bauslis visā nopietnībā mūs atmasko ka grēciniekus, kas pilnībā neizpilda ne mazāko Rakstu galinu, un mums jāatzīst, ka pat lielākais svētais virs zemes to nespēj. Jo neviens nav veltījies Dievam ar visu savu sirdi, ka Dieva dēļ tas labprāt būtu gatavs zaudēt visas lietas. Diemžēl mēs atrodamies tālu no tā, lai ar patiesu laipnību spētu panest pat vissīkāko nicinājumu. Un kā lai mīlam Dievu, ja reiz mums nav tīkama Viņa griba? Proti, ja es mīlu Dievu, es mitu ar Viņa gribu. Kad Dievs mums liek ciest slimību, nabadzību, kaunu un nicinājumu, tā taču ir Viņa griba un mums tā labprāt jāpieņem. Bet kā izturamies mēs? Mēs to pieņemam ar lielu nepacietību un par to atklāti kurnam un daužamies.”

Dziesminieks Dāvids 73. psalmā taču bija pilnīgs pirmā baušļa pildītājs. kad sacīja: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!” (73:25). Tomēr, izlasot visu šo psalmu kopumā, mēs skaidri redzam, kā viņam pie trūka, lai mīlētu Dievu ar visu savu prātu. Jo viņš arī saka: “Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā” (73:21-22). Tā cilvēka daba cīnās pret labprātīgo garu, un gars tomēr uzvar šajā svētajā vīrā un saka: “Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godība” (73:23-24).

Tālāk Mārtiņš Luters raksta:

“Parādi man kaut vienu vienīgu cilvēku, kas labprātībā un mīlestībā uz Dievu vienmēr būtu laipns, mīlīgs, no sirds pazemīgs un dievbijīgs – virs zemes tāda nav. Mēs drīzāk nosliecamies uz dusmām, atriebību, baudām un lepnību, nevis uz iepriekšminētiem darbiem. Un tikmēr, kamēr vien es sevi atrodu šādu kārību dzirksti, viss ir aplams un samaitāts (attiecībā uz pilnīgo svētumu) un Bauslība paliek nepiepildīta. Taču sevī es atrodu ne tikai dzirksti, bet veselu krāsni, kas deg ļaunās kārības. Tādēļ es šeit skatos kā spogulī, ka viss, kas ir manī, ir nolādāms un pazudināms, jo nedrīkst pārkāpt nevienu Bauslības burtiņu, bet viss ir jāpiepilda (Mt.5:18; Gal.3:10).”

Redzi, cik dziļu grēka nešķīstību atklāj pirmais bauslis. Mācīsimies sevi nepievilt un nemaldināt, lai, cilvēciskā svētuma pārņemts, sava grēka dēļ es nebēgtu prom no Kristus, bet arvien pieminētu, ka mūsos pašos viss ir samaitāts, bet Krista viss ir pilnīgs. Lūgsim mūsu Debestēvu pēc visa ta laba, ko pavel pirmais bauslis lūgsim un apzināsimies, ka paši nekā nespējam. jo tikai Tas Kungs ir Dievs. Āmen.