:: e – BAZNICA ::

Tikai Raksti, tikai ticība, tikai žēlastība – nozīme mūsdienās

Tikai Raksti – tas ir jautājums par autoritāti. Liekas, ka dzīvojam laikmetā, kurā vārda “autoritāte” pieminēšana vien izklausās aizdomīga. Kur nu vēl, ja kāds grib pretendēt uz savu autoritāti vai vēlas sniegt kādu autoritatīvu paziņojumu.

Piemēram, šī laikmeta bērni Rietumu pasaulē necieš savu tēvu autoritāti. Tomēr ikviens skaidri domājošs cilvēks saprot, ka ik uz soļa mūsu ikdienā mēs atsaucamies un paļaujamies uz autoritātēm. Mēs sēžamies lidmašīnā paļaujoties uz autoritātēm, kuras apgalvo, ka tās ir drošas. Mēs pērkam pārtiku lielveikalos, ticot valsts struktūru autoritatīviem apgalvojumiem, ka nopērkamā barība nav veselībai kaitīga. Mēs sūtam savus bērnus skolās, kur klases priekšā stāvēs autoritatīvs skolotājs, kuram mēs uzticam savus bērnus.

Tātad mēs nevaram ne dienu pavadīt bez autoritātēm. Līdzīgi ir ar autoritātēm garīgajos un reliģiskajos jautājumos. Arī tur katram ir savas autoritātes. Masu mēdijos var dzirdēt ļoti dažādus un pārsvarā pretrunīgus apgalvojumus par to, kas ir Dievs, kas ir cilvēks, kā nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kā būt veselam utt. Princips “tikai Raksti” uzsver to, ka luterāņiem galvenā autoritāte visos šajos jautājumos ir Bībele. Tā ir īpaša Dieva atklāsme uz kuru ticīgie ļaudis balstās un atsaucas. Piemēram, jautājumā par sodomiju, kristiešu autoritāte nav Briseles politiķi vai Latvijas masu mēdiju viedoklis, bet gan vienīgi Raksti.

Tikai ticība – tas ir jautājums par to, kā es, nožēlojamais grēcinieks un ļaunuma darītājs, varu pastāvēt taisnās Dieva tiesas priekšā. Cilvēka vienīgā izeja ir ticība Kristum, paļaušanās vienīgi uz to, ko Kristus ir izdarījis manis dēļ pie krusta staba. “Tikai ticība” izslēdz iespēju, ka cilvēks varētu sadarboties ar Dievu un būtu spējīgs ar saviem labajiem darbiem pastāvēt Dieva tiesas priekšā.

Tikai žēlastība – tas ir jautājums par to, kāpēc Dievs dod cilvēkam dzīvību, mantu, veselību, laulību, pārtiku, grēku piedošanu, mūžīgo dzīvošanu utt. Proti, uzsverot tikai Dieva žēlastību, tiek pateikts, ka visu, kas vien mums ir un kas mums pieder Dievs dod ne tāpēc, ka esam to nopelnījuši, bet tāpēc, ka Vinš ir žēlīgs. Dievs liek spīdēt saulei pār visiem, gan labajiem, gan ļaunajiem. Dievs liek augt sēnēm ne tikai mežos, bet arī cietumu un koloniju teritorijās. Viss ir Dieva dāvana. Viss tiek dots par brīvu un bez maksas. Tātad nekādu cilvēku nopelnu. Nekāda sadarbība. Nekāda izspiešana no Dieva. Tikai žēlastība.

Kāds varētu domāt: cik forši, kāda laba “haļava”, ka Dievs tā visu dod. Bet patiesībā lepnajam un uzpūtīgajam cilvēkam šis “tikai žēlastība” ir kaitinošs, nepatīkams un traucējošs. Ja Dievs visu dod no žēlastības, tad vairs nav nozīmes nopelniem, nav vairs iespējas sadarboties un cilvēks vairs nekontrolē situāciju. Bet tieši to augstprātīgais cilvēks negrib pieļaut. Vai tad cilvēks nav pats savas laimes kalējs? Vai tad visu nenosaka mūsu čaklums un darbošanās? “Tikai žēlastība” atbild: nē! Mēs kustamies, elpojam, darbojamies un tiekam glābti pateicoties tikai Dieva žēlastībai.