Sevis izzināšana

Neskatoties uz visu to, ko līdz šim esmu uzrakstījis, lietas šeit ir satriecošas.

Mani drūmie pārdzīvojumi mani bieži vajā līdz vēlai naktij un es no tiem varu atbrīvoties tikai citējot vienu dziesmu pēc otras, un tad man jāceļas ar nopūtu nevis Dieva slavas dziesmu.

Pierast pie fiziskām grūtībām ir iespējams un mēnešiem ilgi dzīvot ārpus ķermeņa, tā teikt – pārāk ilgi -, bet cilvēks nepierod pie psiholoģiskās slodzes; gluži otrādi, man ir sajūta, ka viss, ko es redzu un dzirdu, man uzkrauj gadus un ka pasaule man bieži šķiet apgrūtinoša un nepanesama.

Es bieži domāju, kas es īsti esmu?

Vai cilvēks, kurš turpina slīdēt caur šīm drausmīgajām pieredzēm un nožēlojamībā sauc uz Debesīm, vai arī cilvēks, kurš uzmundrina sevi un izliekas citiem (un pat sev), ka viņš ir mierīgs, dzīvespriecīgs, nosvērts un kontrolē sevi, un ļauj cilvēkiem viņu apbrīnot (proti, par lomas spēlēšanu vai arī tās nespēlēšanu?).

Ko vispār nozīmē cilvēka attieksme?

Īsāk sakot, es tagad par sevi zinu mazāk nekā jebkad agrāk un nepiešķiru tam nekādu nozīmi.

Es esmu psiholoģizējis vairāk nekā pietiekam, tādēļ arvien mazāk sliecos analizēt savu dvēseles stāvokli.

Uz spēles ir kaut kas vairāk par sevis izzināšana.