Patiesā teoloģija un Dieva atziņa

Īsta teologa vārdu pelnījis tas, kurš saprot to, kas nācis no Dieva būtības, kļuvis redzams un piešķirts pasaulei – Kristus krusta ciešanas.

Redzamā, pasaulei piešķirtā Dieva būtības daļa ir pretstats neredzamajai: Viņa cilvēcība, Viņa nespēks, Viņa ģeķība, kā 1.Kor.1:25 runā par Dieva nespēku un ģeķību. Tā kā cilvēki ir ļaunprātīgi izmantojuši Dieva atziņu caur Viņa darbiem, Dievs atkal vēlējies atklāties ciešanās, liekot neredzamās gudrības vietā redzamo, lai tie, kas nav godinājuši Dievu tad, kad Viņš atklājās darbos, godinātu ciešanās apslēpto Dievu, kā teikts: “Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu.” (1.Kor.1:21)

Un tagad nav pietiekama un nevienam nepalīdz Dieva atzīšana Viņa diženumā un majestātiskumā, ja reizē neesam atzinuši Viņu krusta pazemojumā un negodā. Tā Dievs dara gudro gudrību par ģeķību…” Kā Jesaja saka: “Tiešām, Tu esi noslēpumains Dievs” (Jes.45:15).

Jāņa evaņģēlijā (14:8) Filips runā gluži kā godības teologs: “Kungs, rādi mums tēvu!” Tad Kristus redzēja viņa nepastāvīgās domas, kas gribēja meklēt Dievu kur citur, un pievērsa tās sev pašam, skaidri sacīdams: “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu” (Jņ.14:9). Tātad Kristū, krustā sistajā, ir patiesā teoloģija un Dieva atziņa. Un Jāņa evaņģēlijā (14:6) lasām: “Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur mani!” un: “Es esmu durvis.” (Jņ.10:9)