Šķīstība, kas mums dota Jēzū Kristū
Kad nu mēs esam saņēmuši Kristību kā savu nesatricināmo glābšanas šķirstu, tad, pat izkrītot no tā, mums tomēr pieder šis nostiprinātais testaments, kas savu spēku pie Dieva nezaudē arī tad, kad mantinieks noklīst svešā zemē, jo mums nepieciešams tikai atgriezties un saņemt mums novēlētās bagātības, kas mums reizi par visām reizēm dotas.
Ikvienam ticīgam cilvēkam tas jāsaņem kā liels mierinājums pret visiem viņa ikdienas trūkumiem, grēkiem un vājībām, jā, arī turpmākās bēdās un mokās, tā ka tam arvien ir jāattopas un jādomā: “Es esmu kristīts nevis uz sevi un savu taisnību, bet uz Kristu un Viņa taisnību. Ja es gribu pastāvēt Dieva priekšā ar savu taisnību, tad man nevajadzēja kristīties uz Kristu: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū” (Gal.3:27).
Tāds cilvēks nenāk Dieva priekšā paša drēbēs, bet ir tērpies Kristū, un tam ir brīnišķīga, pietiekama un pilnīga taisnība, kas ir Dieva acīs tīkama, jā, tā ir mūžīga un nevīstoša taisnība, jo tā nav mūsos, bet Kristū. Patiešām – tā ir brīnišķīga, pietiekama un pilnīga taisnība! Kaut mūsu acis taptu atdarītas!
Pāvils Vēstulē efeziešiem (5:26-27) par Kristu un Viņa līgavu, draudzi. saka: Viņš šķīstīja to “ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu” – un ne tikai šķīstīja, lai nostādītu tīru Dieva priekšā, bet kā līgavu – “Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas”.
Mārtiņš Luters par to ir runājis vērtīgus un žēlastības pilnus vārdus saistībā ar 118. psalmu:
“Mums ir jāzina, ka mēs visi kā Ādama bērni savā personā esam nolādēti grēcinieki un mums nav nedz taisnības, nedz svētuma. Bet, kopš esam kristīti Kristū, mēs Viņā esam kļuvuši taisni un svēti, jo Kristus ir mūsu grēkus paņēmis no mums un žēlastībā mūs greznojis un ieģērbis Savā svētumā. Kas neatzīst un nelepojas, ka ir svēts un taisns, bet tā vietā nemitīgi sūdzas, ka ir nabaga grēcinieks, tas ar savu rīcību saka: es neticu, ka Kristus par mani ir miris, un es neticu, ka esmu kristīts un Kristus asinis ir šķīstījušas mani un mazgājušas tīru; es neticu nevienam vārdam, ka Svēto Rakstu liecība par Kristu ir patiesa. Bet kurš jūds vai turks ir tik ļauns, lai domātu un runātu šādi!”
Mīļo lasītāj, apstājies un pārdomā šos vārdus!
Tas ir tiesa — ja vaicājam savam prātam, acīm, domām un jūtām, tad tā mums kļūst par lielāko muļķību un piedauzību, ka mēs varētu būt šķīsti, taisni un tīkami Dieva acīs tajā pašā laikā, kad paši sevī esam grēcīgi, nešķīsti, pārbaudīti un noskumdināti. Tomēr ticībā Kristum, Kristībā un ticībā, mēs esam Dieva acīs šķīsti un svēti.
“Nē, tas ir neiespējami, es neesmu šķīsts, bet gan negants un nešķīsts!” — tā šķiet mūsu prātam, pat arī ja mēs tūkstoškārt Evaņģēlijā būtu redzējuši un sapratuši, ka Dievs ir lēmis Savas kritušās cilts glābšanu un svētību tai brīnumainajā veidā, ka ļāvis Savam vienpiedzimušajam Dēlam nostāties mūsu vietā, dzīvot un ciest to, kas pienācās mums, un ļāvis Kristībā mums pieņemt un ietērpties Viņa nopelnā (Gal.3:27).
Dievs mūs uzlūko tādus, it kā mēs paši būtu to darījuši, dzīvojuši un cietuši, ko Kristus ir darījis, dzīvojis un cietis mūsu vietā. Un, kaut arī mēs bieži savā sirdī esam pieredzējuši Svētā Gara apliecinājumu, ka tas viss mums pieder, tomēr grēcīgā samaitātība ir tik dziļi iegūlusi mūsu sirdī, ka mēs nemitīgi raugāmies paši sevī, ģērbjamies paši savās drēbēs Dieva priekšā un redzam sevi tikai tik svētus vai nesvētus, kādi jūtamies paši sevī.
Kad jūtamies garīgāki, ticīgāki un bijīgāki, tad mēs ticam, ka tiešām esam šķīsti un tīkami Dievam, bet, tiklīdz mūsu dievbijībā, ticībā un garīgumā kaut kā pietrūkst, tad tūlīt mēs jūtamies nešķīsti, nesvēti un atbaidoši Dievam. Jā, tas ir neizdzēšami cilvēka dabā. Prāts nespēj pacelties augstāk par savu cilvēcisko taisnības tvērumu. Tādēļ ir ļoti būtiski, ka mēs nelokāmi savu skatu vēršam uz Dieva vārdu, lai savā sirdī saglabātu kādu ticības dzirksti un apjaustu neredzamo un netveramo šķīstību, kas mums dota Jēzū Kristū.
Līdzīgās e-publikācijas