Debesu godība

Kad vēlamies iedomāties vai izprast, kas ir debesis, parasti nākas dzirdēt, ka tas ir kaut kas, “ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl” (1.Kor.2:9).

Mūsu nepilnīgo prāta spēju iemesls nav tik daudz mūsu parastā cilvēciskā ierobežotība; tas atkarīgs arī no tā, ka neviens nevar redzēt Dievu un tad turpināt dzīvot šajā pasaulē (2.Moz.33:12-23; Soģu 13:22). Pravietim Jesajam bija jāstājas Dieva godības priekšā un viņš baidījās, ka nomirs (Jes.6:1-7). Apskaidrošanas kalnā trīs Jēzus mācekļi redzēja mūžīgās pasaules godību. Viņus šis skats tik ļoti satrauca, ka viņi nokrita pie zemes, pilni godbijības (Mt.17:1-8). Kad farizejs Sauls, ceļodams uz Damasku, satika Pestītāju visā Viņa godībā, viņš nokrita pie zemes, mūžīgās pasaules gaismas apžilbināts (Ap.d.9:1-19).

Svētajiem Rakstiem piemīt skaidra tendence būt ārkārtīgi lakoniskiem, runājot par mūžīgo svētlaimi un citām lietām, kas attiecas uz debesu valstību. Mūsu Kungs Jēzus noraidīja nesaprātīgās idejas, kurus izteica Viņa mācekļi (Mt.20:20-23), Viņš arī mācīja, ka pirms smalkām zināšanām par debesu svētlaimīgo dzīvi ir jābūt stiprai vēlmei ieiet Dieva valstībā un tādējādi iegūt mūžīgo svētlaimi. Šai vēlmei jāuzvar jebkurš šķērslis (Lk.13:22-30).