:: e – BAZNICA ::

Jautājumi, kas palīdz izprast Dieva piedošanu

“Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis” (Ef.4:31-32).

KĀPĒC MĒS SAKĀM, KA PIEDOŠANA SĀKAS AR DIEVA MĪLESTĪBU?

Piedošana vienmēr izriet no Dieva mīlestības, un, pirms mēs spējam mīlēt citus un piedot, mums ir jāiepazīst Dieva mīlestība. “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1.Jņ.4:19). “Šī ir tā mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai” (1.Jņ.4:10).

KĀ JŪS VARAT SAŅEMT DIEVA PIEDOŠANU?

Dieva piedošana ir ietverta Viņa dzīvajā vārdā un dzīvu darošajos sakramentos – Kristībā un Svētajā Vakarēdienā.

KĀDĀ ZIŅĀ DIEVA PIEDOŠANA IR TĀDA PATI KĀ PIEDOŠANA CILVĒKU STARPĀ UN TOMĒR CITĀDA?

Tāpat kā cilvēku piedošana, arī vēsts par Dieva piedošanu ir “pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu” (Jes.61:1). Tomēr Dieva piedošana ir pavisam citāda, daudz varenāka un sniedzas daudz dziļāk un tālāk nekā cilvēku piedošana. Dieva piedošana, kas nāk no Viņa dzīvā un darbīgā vārda, ir Viņa vara šķīstīt un dot jaunu dzīvi. Dieva dzīvais mīlestības un piedošanas vārds darbojas mūsos (1.Tes.2:13), pat mūsu stūrgalvīgajās sirdīs, darot mūs spējīgus piedot citiem (Mt.5:44). Dzirdot Dieva vārda pasludinājumu sprediķī vai Bībeles stundā, saņemot Viņa iestādīto sakramentu – Svēto Vakarēdienu, kas dāvā piedošanu, Dieva vārds jūs šķīstī, mierina un stiprina, lai jūs spētu piedot un sniegt mierinājumu citiem (Kol.3:12-13).

JA JAU PIEDOŠANA VISPIRMS NĀK NO DIEVA, KĀPĒC TAD MŪSU TĒVS LŪGŠANĀ TEIKTS: “PIEDOD MUMS MŪSU PARĀDUS, KĀ ARĪ MĒS PIEDODAM SAVIEM PARĀDNIEKIEM”? VAI TAS NENOZĪMĒ, KA DIEVS MUMS PIEDOD TIKAI TIK, CIK MĒS BŪSIM PIEDEVUŠI CITIEM?

Luters uz to atbild:

Dievs ir apsolījis, ka mēs varam būt droši, ka viss mums ir piedots un grēki atlaisti, bet tikai – ciktāl arī mēs piedodam savam tuvākajam. Mēs ik dienas daudz grēkojam pret Dievu, tomēr Viņš žēlastībā visu piedod, tāpēc arī mums pastāvīgi ir jāpiedod savam tuvākajam, kad viņš mums kaitē, dara pāri, rīkojas netaisni, izrāda ļaunu viltību utt. Ja tu nepiedod, tad arī nedomā, ka Dievs tev piedos. Ja tu piedod, tad tev ir mierinājums un drošība, ka tev debesīs tiek piedots, – ne tavas piedošanas dēļ, jo Viņš to dara gluži par velti, tādēļ ka Viņš to ir apsolījis, kā māca Evaņģēlijs, bet gan – lai liktu to par stiprinājumu un drošību kā zīmi blakus apsolījumam, kas saskan ar šo lūgšanu: “Piedodiet, tad jums taps piedots” (Lk.6:37). (Lielais katehisms).

VAI MAN TIEŠĀM BŪTU JĀIET PIE CILVĒKIEM, KAS MAN NODARĪJUŠI ĻAUNU, LAI VIŅIEM PIEDOTU? VARBŪT PIETIEK AR TO, KA ESMU IZLĒMIS, KA PIEDODU? VAI SATIKŠANĀS TIEŠĀM IR NEPIECIEŠAMA?

Dievs saka: “Noej un izlīgsti.. ar savu brāli” (Mt.5:24). Būtībā tas nozīmē satikšanos aci pret aci. Dievs vēlas, lai jūs pats runātu ar savu tuvāko. Sliktākajā gadījumā tas nozīmē, ka jums jāpiezvana vai jāuzraksta vēstule tam cilvēkam, ar kuru jūs vēlaties izlīgt.

KĀ DIEVS REAĢĒ UZ TO, KA MĒS, VIŅA PIEDOŠANU SAŅĒMUŠI, NEJŪTAM NEKĀDU PIENĀKUMU PIEDOT SAVAM TUVĀKAJAM?

Mārtiņš Luters, komentējot Lk.6:36-42, rakstīja:

Dievam pat vairāk rūp mūsu kalpošana savam tuvākajam nekā mūsu kalpošana Viņam. Jo pats no sevis un ciktāl tas atkarīgs no Viņa, Viņš piedod visus grēkus un nedomā mums atriebties par to, ko esam darījuši pret Viņu. Tomēr, no otras puses, Viņš būs ar mums nemierā un neko mums nepiedos, ja mēs izturēsimies slikti pret savu tuvāko (What Luther Says, # 1585).

KĀ TAS, KA MĒS PIEDODAM SAVAM TUVĀKAJAM, PIERĀDA TO, KA DIEVS IR PIEDEVIS MUMS?

Luters ir sacījis:

Dievs piedod grēkus aiz tīras žēlastības, Kristus dēļ. Tomēr šo žēlastību un piedošanu nevajag izmantot ļaunprātīgi. Mūsu Kungs Dievs ir sniedzis pietiekami daudz pierādījumu, ka mūsu grēki tiešām ir piedoti, – Evaņģēlija pasludinājumu, Kristību, [Vakarēdiena] sakramentu un Svēto Garu mūsu sirdīs. Bet nu ir mūsu kārta sniegt pierādījumus, ka mēs esam saņēmuši grēku piedošanu, un šāds pierādījums ir, ka ikviens piedod savam brālim viņa pārkāpumus (What Luther Says, # 1586).