Škiršanās brīdis

Attiecībā uz nāvi jautājums “kā” ir daudz svarīgāks, nekā jautājums “kad”. Tas nozīmē, ka ir mazsvarīgi, vai mirstam ātrāk vai vēlāk, pēc slimības vai būdami veseli, utt.. Vissvarīgākais ir – vai mēs esam gatavi savai nāvei.

Mēs varētu sev teikt: “Es varu nomirt jebkurā brīdī.” Ja mēs no izdarām pareizus secinājumus, mēs sagatavosimies nāvei un tiešām būsim tai gatavi jebkuru mirkli.

To var izskaidrot arī citādi: savas dzīves laikā mums nākas sastapties ar dažādiem pārbaudījumiem, piemēram, biznesa darīšanām, eksāmeniem, slimībām, utt.. Ja mums šajās lietās atkārtoti neveicas, pastāv iespēja mēģināt vēlreiz un, iespējams, piedzīvot veiksmi. Ir tikai viens izņēmums – nāve. Nāves pārbaude ir tikai vienu reizi, un šis notikums nosaka mūsu dzīves nākotni – vai tā tiks svētīta vai nē. Tāpēc svarīgi nomirt pareizi. To apdomāt nozīmē “sataisīties stāties sava Dieva priekšā” (Am.4:12).

Dievs savā žēlastībā dod mums daudzas iespējas šādi sagatavoties: dažreiz mūsu slimības laikā, vai citu, mums tuvu cilvēku slimības laikā, nelaimes gadījumos vai kritiskos mūsu laikmeta notikumos. Caur visām šīm lietām skan Dieva balss: “Nākošreiz var būt tava kārta.”

Mums visiem ir atšķirīgas domas par to, kas ir viegli un kas ir grūti attiecībā uz mūsu nāvi, piemēram, mēs prātojam, vai pirms nāves mēs slimosim ilgi vai nē; vai mēs būsim pie pilna prāta, vai varbūt mēs būsim bezsamaņā utt. Visus šos jautājumus mums jāatstāj Dieva ziņā.

Tomēr pastāv zināmas lietas, kuras ir jādara un par kurām ir jāizšķiras mums pašiem. Vissvarīgākais ir neatstāt neko nenokārtotu attiecībās ar Dievu un ar cilvēkiem (Mt.5:21-26). Ja visas nesaskaņas ar citiem cilvēkiem ir nokārtotas, kamēr tās vēl ir “svaigas”, un ir lūgta un saņemta piedošana, “ja iespējams, cik tas atkarīgs no jums” (Rom.12.18), tad mēs esam gatavi sastapties ar nāvi. Vai tā nāk agrāk vai vēlāk, tā neko nemaina mūsu attiecībās ar Dievu. Tad, agrāk vai vēlāk, kā Dievs to būs gribējis, mēs varēsim “aiziet mierā” (Lk.2.29).