Būdami vilki, tie sauc sevi par ganiem

“Tie ir avoti bez ūdens, vēja dzenāti mākoņi, viņiem nolemta visdziļākā tumsība.” [2.Pēt.2:17]

Sv. Pēteris saka: “Tie ir avoti bez ūdens, vēja dzenāti mākoņi..” – tas ir, viņi dižojas ar lielām lietām, tomēr aiz viņu lielības slēpjas tukšums. Viņi ir kā sausi, izžuvuši avoti, kaut arī lepni sauc sevi par īstiem ūdens avotiem. No tiem vajadzētu plūst svētīgajai mācībai, kas spētu atspirdzināt dvēseles. Šādam amatam tie ir svaidīti. Bet ko viņi dara? Pilnīgi neko; viņiem nav nekā vairāk, tikai vārds — tie sauc sevi par ganiem, īstenībā būdami vilki.

Turklāt viņi ir vēja dzenāti mākoņi – nevis biezi, tumši un melni mākoņi, kādi parasti atnes lietu, bet viegli un gaisīgi mākoņi, ko vējš dzenā, kur grib, un no kuriem nekāds lietus nav sagaidāms. Tāpat lidinās arī mūsu mācītāji, tiekdamies būt augstu pār visiem kristiešiem gluži kā mākoņi debesīs. Tie ļauj velnam sevi dzenāt, kur vien viņš grib, gatavi sekot dažādām kārībām. Tie nesludina Dieva vārdu, kā tas jādara īstiem mācītājiem un sludinātājiem, kas Rakstos tiek saukti par lietus mākoņiem (Jes.5:6), kuri dod ūdeni.

“..viņiem nolemta visdziļākā tumsība.” Tagad viņiem klājas labi, un tie dara, ko paši grib. Taču tiem ir nolemta mūžīga tumsība, kaut arī viņi tam netic un to nesajūt.