Es esmu aicināts ciest netaisnību

“Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.” [1.Pēt.2:21]

Tas ir tas, kas kalpiem jāņem pie sirds un kam viņi jāmudina labprāt visu darīt un panest, jo Kungs Kristus ir tik daudz darījis viņu labā.

Viņiem jādomā tā: ja Mans Kungs ir kalpojis man, lai gan tas nebija Viņa pienākums, un nodevis manā labā Savu miesu un asinis, kādēļ gan lai es savukārt nekalpotu Viņam? Viņš bija pilnīgi šķīsts un bez grēka; tomēr Viņš dziļi pazemojās, izlēja par mani Savas asinis un nomira, lai iznīcinātu manus grēkus. Vai tad man arī nevajadzētu kaut ko paciest, ja Viņam tā labpatīk?

Kas šādi pārdomā savu kalpošanu, taču nejūt pamudinājumu sekot Kristus piemēram, tam sirds vietā ir akmens. Jo, ja kungs iet pa priekšu un brien dubļus, tad kalpam gan pienāktos viņam sekot.

Tādēļ Sv. Pēteris saka: “..uz to jūs esat aicināti..” Uz ko? Lai jūs ciestu netaisnību, gluži kā ir cietis Kristus.

Tas ir, itin kā viņš teiktu: ja gribi sekot Kristum, tev nevis jātiesājas un jāsūdzas, kad tev notiek netaisnība, bet viss jāpacieš un jāņem par labu, gluži kā Kristus ir visu pieņēmis, ciezdams bez vainas. Viņš arī nav atsaucies uz Savām tiesībām, stāvēdams tiesneša priekšā; tādēļ arī tev ir jāatsakās no visām tiesībām un jāsaka: pateicība Dievam! Es esmu aicināts ciest netaisnību. Kā gan es varētu sūdzēties, ja mans Kungs nav sūdzējies?