Augšāmcelšanās spēks

“Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem.” [Lk.24:15]

Lieldienas sludina Jēzus augšāmcelšanos no nāves. Lieldienas notikumi māca, ka Viņš nāks un būs ar mums ik dienu.

Lūkas evaņģēlija pēdējā nodaļā lasām kādu īpaši nozīmīgu sarunu. Toreiz Jēzus diviem Saviem mācekļiem skaidroja notikumus, kas vēlāk kļuva par visu ticīgo ļaužu gaismu un svētību.

Kaut arī šis notikums risinājās tālā senatnē, Jēzus zemes dzīves laikā, tomēr saruna māca un liecina, ka Jēzus nāks pie mums un Viņa vārdi uzrunās arī mūs.

Izklausās dīvaini, ka sākumā mācekļi Jēzu nepazina. Mācekļiem taču vajadzētu pazīt savu Skolotāju!

Tomēr Svētie Raksti vēsta, ka pār viņu acīm bija it kā plīvurs un “viņu acis tapa turētas”. Tālāk lasām: “Tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina” [Lk.24:16, 31]. Taču pirms šīs apskaidrības mācekļiem bija kas būtisks jāiemācās.

Kas tas bija? Mācekļiem bija jāiepazīst Jēzus no Dieva vārdiem. Ievēro labi, kā Jēzus rīkojās: Viņš sāka ar Mozu un visiem praviešiem un skaidro-ja, kas par Viņu rakstīts viscaur Svētajos Rakstos [Lk.24:27].

Mācekļu ticības pamatam bija jābūt Svētajiem Rakstiem. Bībeles vārdi sniedza viņiem ticību un pārliecību, ka Mesija cietīs, mirs un augšāmcelsies.

Tā ir būtiska patiesība mums visiem, jo arī mūsu ticība Jēzum ir balstīta Dieva vārdos. Ikreiz no jauna mums Jēzus jāsastop Svēto Rakstu vārdos un jāierauga, kas Viņš ir un ko Viņš darījis mūsu labā. Gluži tāpat, kā notika uz Emmausas ceļa, kad mācekļi viens otram sacīja: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums Rakstus izskaidrodams?”

Tā mācekļi ieguva pārliecību, kas palika droša un nesatricināma pat tad, kad viņi savām acīm Jēzu vairs neredzēja. Jā, tagad iegūtā pārliecība tiem ļāva kļūt par ticības apliecinātājiem. Viņi steidzās uz Jeruzālemi, lai pastāstītu visu, ko bija pieredzējuši.

Tāds ir augšāmcelšanās spēks.