Kā tad īsti Bībele jālasa

Kad cilvēks sāk to saprast, tad kļūst arī skaidrs, kāpēc senatnē sacīja, ka Bībele jālasa zināmā kārtībā, lūgšanā un paklausībā.

Tā ir jālasa secīgi, nevis kā pagadās. No visa literatūras klāsta cilvēks var izvēlēties to, kas, viņaprāt, vislabāk atbilst viņa gaumei. Dieva vārdos mēs nevaram izvēlēties. Dievs jau to ir izdarījis. Tas viss, ko Viņš mums devis kā Savu vēsti, mums ir jāuzklausa. Tādēļ Bībele ir jālasa regulāri un jāievēro zināma kārtība. Tas nenozīmē, ka jālasa mehāniski no vāka līdz vākam, un par to mēs jau iepriekš runājām. Nevajadzētu pieļaut, lai gadījums nosaka, ko mēs dienu pēc dienas lasām un pārdomājam. Ir jābūt noteiktam plānam, lai pamazām iepazītu visas Bībeles saturu.

Tāpat Bībele ir jālasa ar lūgšanu. Lūgšana nostāda cilvēku pareizā stāvoklī Dieva priekšā: Viņš ir Kungs un tu esi kalps. Viņš ir Tiesnesis, un tu esi atbildētājs. Viņš ir Tēvs, un tu esi bērns. Tādējādi cilvēks stāv Dieva pakļautībā, no Dieva atkarīgs un kalpa stāvoklī. Vienīgi tā ir iespējams dzirdēt Dievu runājam Bībelē, un vienīgi tā Bībeles lasīšana var nest savus augļus.

Visbeidzot Bībele ir jālasa ar paklausību. Kas ir izprasts, tas ir jāīsteno dzīvē. Soli pa solim ir jāatzīst Dieva taisnība un jābūt pazemīgam Viņa priekšā. Ja lasa Dieva vārdu ar dumpīgu un pretestīgu sirdi, ar iebildumiem pret Dievu, sagrozot Dieva vārdu vai pat to nicinot, tad Dieva vārds cilvēkam kļūst par sodību. Dieva vārds var radīt ticību, bet tas var izraisīt cilvēkā arī spītu un pretestību. Tas ir dzīvs Gara spēks, no kura cilvēks nekad nevar palikt neatkarīgs. Ja cilvēks neļauj, lai Vārds viņu satver un veido, tad tā vietā tas izraisa sirds apcietināšanu. Kad vien cilvēks dzird Dieva vārdu, tas vienmēr iedarbojas uz cilvēka sirdi. Tas ir sūtīts, lai nestu pestīšanu. Bet, ja tas netiek saņemts kā pestīšana, tas tomēr neatgriežas tukšā. Tas izraisa sodību, tas apcietina sirdi un padara cilvēku cietāku un vienaldzīgāku, nekā tas bijis iepriekš. Tas ir iemesls, kāpēc neviens cilvēks virs šīs zemes nevar būt tik ļoti savā sirdī apcietināts kā veci mācītāji, sludinātāji un draudžu darbinieki, kuri visu dzīvi savā amatā ir bijuši spiesti darboties ar Dieva vārdu, taču varbūt nekad nav devuši tam vietu savā sirdī.