208. Ko māca trešais ticības loceklis?


Kristīgā Baznīcas attieksme pret citām reliģijām

Saskaņā ar Dieva vārdu, Baznīca māca, ka Dievs ir atklājis sevi visās zemēs un visu cilvēku vidū (Rom.1:20; Rom.2:14-15). Ar to tiek atzīts, ka arī citās reliģijās var pastāvēt noteiktas zināšanas par Dievu. Visiem cilvēkiem ir pieejama vispārējā atklāsme, kas izpaužas radīšanā, vēsturē un cilvēka sirdsapziņā.

Kristīgā Baznīcas attieksme pret citām reliģijām

Tomēr, neskatoties uz to, veids, kādā vairums cilvēku pielūdz Dievu, ir neauglīgs, jo viņi nepazīst vienīgo patieso Dievu. Dažkārt šī pielūgšana izpaužas kā daudzdievība, bezjēdzība, zaimojoši ziedojumi un amorāls dzīves veids (Ap.d.17:16-31; Rom.1:18- 32; 1.Kor.10-20).

Dažādās reliģijās tic neskaitāmu dievu un garu eksistencei. Šādā situācijā kristīgajai Baznīcai ir jāmāca, ka patiesā Dieva atklāsme ir nākusi Dieva vārdā un caur Jēzu Kristu. Tas, ka to māca kristieši, nebūt neliecina par iedomību vai pašpārliecinātību. Kristietis vienīgi pieņem un atkārto to, kas ir dots Dieva vārdā, un ko ir teicis pats Kristus (Mt.28:18-20; Jņ.14:6; Ap.d.14:12).

Dažkārt mēdz teikt, ka kristietība ir augstākā reliģijas forma. Tas ir bīstams izteikums, no kura būtu jāizvairās. To var saprast tā, ka kristietība it kā būtu attīstījusies un kļuvusi par to, kas tā ir pašlaik, un ka arī pārejās reliģijas var sekot tai un attīstīties līdzīgā veidā. Bet tas tā nebūt nav. Kristietība nav attīstījusies no zemākas stadijas uz augstāku. Kristietība ir atnākusi pie mums tādēļ, ka Dievs ir atklājies mums caur praviešiem, caur Jēzu Kristu un caur savu vārdu. Viss pārējais, kas pastāv pasaulē citu reliģiju veidā, ir vienīgi kādi “Dieva meklējumi”. Tās nav īstas zināšanas par Dievu vai patiesa savienība ar “vienīgo patieso Dievu” (Ap.d.10:34-43; 17:26-27).

Kā kristiešiem būtu jāizturas pret tādiem cilvēkiem, kuri atzīst savu ticību citiem dieviem? Domāju, ka pietiks, ja sacīsim, ka ar personīgu spriedumu un asiem vārdiem mēs neko neiegūsim. Pārliecinātam kristietim pašam nav ar ko lielīties. Tas, kas viņam pieder piemēram, gaisma garīgās lietās un mūžīgā cerība, ir ticis viņam dots Dieva žēlastībā. Kad kristietis vēršas pie ateista vai citas reliģijas pārstāvja, tam jānotiek mīlestības garā un vēlmē dalīties tajā, ko viņš pats jau saņēmis, ar kādu citu, kurš to vēl nav saņēmis. Tā nav pārākuma apziņa, tas ir veids, kā pagodināt “[..1 vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu” (Jņ.17:3).

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.