Dot godu Dievam

“Jau Ābrahams “ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību””. [Gal.3:6]

Pāvils pievieno sacītajam arī Ābrahama piemēru, minēdams Rakstu liecības. Pirmā Rakstu vieta ir 1.Moz.15:6: “Abrahams ticēja Dievam.”

Dieva priekšā Ābrahams ir attaisnots ne tādēļ, ka darījis darbus, bet tikai tādēļ, ka ir ticējis.

Rom. 4:19-24 viņš saka: “Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts..” Ar šiem vārdiem “Abrahams ticēja Dievam” Pāvils ticību Dievam nosauc par augstāko dievkalpošanu, pilnīgāko padevību un paklausību, par Dievam tīkamāko upuri.

“Dot godu Dievam”, tas nozīmē — ticēt Viņam, atzīt Viņu par gudru, taisnīgu, žēlsirdīgu, visspēcīgu, īsi sakot, atzīt, ka Viņš ir visa labā Radītājs un Devējs. Tādas lietas dara nevis prāts. bet ticība.

Tādēļ ikviens, kurš, tāpat kā Ābrahams, tic Dieva Vārdam, arī ir taisns Dieva priekšā, jo viņam ir ticība.

Ticība saka tā: mīļais Dievs, es ticu visam, ko Tu saki! Bet ko Dievs saka? Ja prasīsi padomu prātam, tas spriedīs, ka Viņš runā neiespējamas lietas, melus, maznozīmīgas, nepiedienīgas, negantas, muļķīgas, ķecerīgas un velnišķīgas lietas.

Neseko sava prāta spriedumam, kas saka, ka Dievs dusmojas uz grēcinieku; nonāvē savu prātu un tici Viņam! Ja tu tici, tad esi taisns, jo tu dod Dievam godu. Tā tu atzīsti Dieva taisnību un slavē Viņu, atzīsti Viņa dievišķību. Tas, kas tevī vēl palicis no grēka, tev netiek pielīdzināts, bet tiek piedots Kristus dēļ, kuram tu tici un kurš pēc savas būtības ir pilnīgi taisns. Tavs grēks nu ir Viņa, bet Viņa taisnība ir tava.