Kā tārpiņš es še izstiepjos [635]

Kā tārpiņš es še izstiepjos Un savā kapā atpūšos;
Ta miesa zemes-klēpī būs, Kamēr ta atkal dzīva kļūs,
Bet dvēs’le Dieva rokās stāv, – Ta dzīvo tur caur Kristus nāv’.

Tu, Dievs, man pestijs radījis, Svēts Gars man labi vadijis.
Še dzīvodams es biju tavs, Ir nāve man no tev neraus;
Tavs vien, ne cita, esmu, Dievs, To zinu, ticu it paties’.

Kad tev patīk, lai atnāk nāv’, Tas laiks vien tavā rokā stāv;
Bet pastrā dienā piecel man, Dod man to debes-dzīvošan’,
Lai redzu tev, kur eņģeļi Tev teic un visi ticigi.

Ar Dievu, radi, draugi nu, Jūs tagad man uz atdusu
Pavadijuši, – Dievs lai dod, Ka jūs ar redzat viņa god’;
Tur mēs, kad vienreiz saiesim, To Kungu teiksim, slavesim!