Cilvēka Dēla atkalatnākšana

Kā mēs to dzirdējām mūsu tekstā: “Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesi lielā spēkā un godībā…” (Lk.21:27)

Visi cilvēki Viņu redzēs! To ir grūti iedomāties, ja padomājam, cik miljonu cilvēku ir tagad un cik vēl būs. Taču Dievam ir daudz tādu lietu, kuras mēs ar savu pieredzi vispār nevaram saprast. Kā tad var iedomāties, piemēram, ka Dievs visu, kas ir šajā pasaulē, sākumā ir radījis? Kā var saprast, ka nāvi, kurai pretī mēs visi ejam, Jēzus ir uzvarējis? Kā var iedomāties, ka mēs kristībā topam par jauniem cilvēkiem, ka mēs maizē un vīnā pie Vakarēdiena saņemam grēku piedošanu? Tas un daudz kas cits bez šaubām tikpat neiedomājams, kā pasludinājums, ka šī pasaule reiz ies bojā. Tādējādi mēs nemaz nevēlamies mēģināt izskaidrot to, ko mēs ar savu pieredzi vispār nevaram izskaidrot, daudz vairāk mums būtu jāklausās.

Un Dieva vārds mums māca: ne šī pasaule, bet Dievs ir mūžīgs, kurš to ir radījis un to uztur līdz kādām, viņa noteiktām, beigām. Un tas, Bērns, kas piedzima:- stallī Bētlemē, ir Dieva Dēls, kurš caur nāvi ir iegājis dzīvībā un kurš mums saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:18-20)

Šai pasaulei sabrūkot, mūsu Kungs mums saka: “Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”.

Pasaules gala šausmas Jēzus Kristus draudzei ir arī pestīšanas zīmes, jo mēs no Viņa vārda zinām, ka Viņš nāks; lai dotu mums savu Valstību. Viņš ir šis pasaules patiesais valdnieks un tāds paliek arī tās bojāejā, kāds Viņš ir bijis pirms – radīšanas sākuma. (Jņ.1:1) Redzamā zīme tam ir Viņa nāve pie krusta un augšāmcelšanās. Uz to mums kā kristiešiem savs skats ir jāvērš ne tikai pasaules galā, bet uz to mēs drīkstam vērst savus skatus arī tad, kad mums uzbrūk nāve.