Cilvēka slepkava un Dieva Dēls

“Ienaidnieks, kas tās sējis, ir velns [..]” (Mt.13:39)

Runas par velnu daudzos cilvēkos izraisa šoku. Bet Jēzus par viņu runā tikpat pašsaprotami, kā viņš runā par Dievu. Viņš to sauc par Sātanu (ebreju vārds, kas nozīmē ‘ienaidnieks’, ‘pretinieks’) vai velnu (grieķiski diábolos, kas nozīmē ‘apsūdzētājs’). Jēzus viņu apzīmē ar jēdzieniem “cilvēka slepkava”, “melu tēvs”, “šīs pasaules valdnieks”.

Jēzus pasaka tieši, ka Sātanam pieder valstība. Un Jēzus viņu salīdzina ar stipru vīru, kas apbruņojies sēž savā namā, to apsargā un zina, ka viņa manta ir drošībā. Mūsu Kungs uz viņu attiecina apzīmējumu “šīs pasaules valdnieks”. Bez šaubām, velns šādu apzīmējumu pats nevēlētos, un viņš saka Jēzum, ka pasaule ar visām tās valstīm un visu tās godību ir tikusi nodota viņam, un viņš to var dot ikvienam, kam vēlas.

Jēzus tam atbild: “[..] pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Viņš ir patiesais pasaules Kungs, un viņam vienīgajam ir tiesības pieprasīt mūsu paklausību un lojalitāti. Velns ir uzurpators, varmāka, kas ir ielauzies un svešu mantu pārņēmis savā īpašumā. Taču ar šo laupījumu tas ir uzbūvējis sev varas pozīciju un valstību. Un viņa valstība atrodas šeit, pasaulē (lai gan ne tikai šeit).

Bet nu var gadīties, kā Jēzus apgalvo, ka “kāds stiprāks” nāk un uzbrūk stiprajam, un “to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala”.

Šo darbu šeit, pasaulē, ir paveicis Kristus – un joprojām paveic. Jānis raksta, ka “Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus”. Visļaunākais no visiem velna darbiem ir tas, ka viņam ir izdevies pašos pamatos samaitāt attiecības starp mums un mūsu Dievu. Velns ir radījis ķīlu zīmi cilvēka iedabā, licis savu zīmi mūsu gribas pašā centrā, tā ka mūsos ir kas tāds, kas ir tikpat nesavienojams ar Dievu kā viņš pats. Tā varēja šķist kā velna galīgā uzvara. Taču tieši šo uzvaru Kristus ir izjaucis, uz sevi uzņemoties mums nolemto daļu, mūsu vainu un visas mūsu nelaimīgā likteņa sekas un mirstot mūsu dēļ.